remii

About this Journal

Current Month

Sep. 13th, 2010 @ 01:13 pm (no subject)

Mums darbā domubiedru grupiņa ir izveidojusi totalizatoru par Dinamo spēlēm. Es arī piedalos. :)

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Sep. 13th, 2010 @ 08:37 am (no subject)

Es ofišelī esmu tikusi tam pāri. :) Es vairs nedomāju par to, kā būtu, ja būtu. Viss, kas bijis, liekas kā no citas dzīves, kam ar manu tagadējo "es" vairs nav nekāda sakara. Viss, kas bija, liekas nosapņots un nereāls. Un tāls. Es zinu, ka pat tad, ja mēs ar viņu būtu kopā, viņš nebūtu man līdzās tad, kad būtu man vajadzīgs. Es nevarētu paļauties uz to, ka man ir droša aizmugure. Un, ja man attiecībās nav šādas sajūtas, tad tādas attiecības man nav vajadzīgas.
Es pat varētu tagad sākt atkal satikties ar citiem. Tikai iepazīšanās portālā mani īsti nevelk šobrīd. Tad jau redzēs.

About this Entry
2 comments Leave a comment Permanent Link

Sep. 12th, 2010 @ 02:17 pm (no subject)

Katra šķiršanās no nozīmīga cilvēka līdzinās mazai nāvei. Izbeidzoties nozīmīgām attiecībām, katru reizi es esmu it kā mazliet nomirusi. Nomirst tā remii daļa, kurai šis cilvēks bija dārgs. Ja es šobrīd satiktu Tevi, es negribētu būt ar tevi kopā un pilnīgi nekas to nevarētu mainīt. Tāpēc, ka tā es, kas Tevi mīlēja, nu ir mirusi. Viņas vairs nav. Viss, kas bijis, man tagad liekas tāls un svešs - kā no citas dzīves. Man vairs nesāp. Man ir vienalga.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Sep. 6th, 2010 @ 11:48 am (no subject)

Teorētiski vajadzētu aiziet uz kādu randiņu. Praktiski... nezinu. Varbūt man vēl par agru.

About this Entry
2 comments Leave a comment Permanent Link

Sep. 6th, 2010 @ 12:30 am (no subject)

Kādreiz sanāca braukt kopā ar kādu mazliet par daudz iedzērušu paziņu, kā arī diviem maniem kolēģiem no mūsu darba tusiņa. Par daudz iedzērušās meitenes dēļ mašīnu nācās apturēt ik pēc pāris metriem, jo viņai visu laiku kļuva slikti. Un tad tie puiši cītīgi pieturēja viņu, bija viņai abās pusēs, neļāva viņai notraipīties, savilka uz augšu viņas bikses, kad tās pārāk daudz sāka atklāt viņas stringa biksīšu maliņu. Un es viņu bezgalīgi apskaudu tajā mirklī. Jo viņiem viņa rūpēja. Un es domāju par sevi. Par to, ka neatļaujos iedzert par daudz. Par to, ka neatļaujos darīt dažādas muļķības, nezinot vai vismaz neprognozējot, kā tas viss var beigties. Jo man nav sajūtas, ka būtu kāds, kas mani savāktu, ja man to tā vajadzētu. Man ir sajūta, ka man nekad nepiedotu tādas kļūdas. Un tad tā sajūta par to, ka ir cilvēki, kuriem piedod kaut ko līdzīgu. Un mani - kurai neko tamlīdzīgu nepiedotu.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Sep. 2nd, 2010 @ 10:21 am (no subject)

Pēc manas mājas var ļoti labi spriest, kas notiek manā galvā. Ja domās jūklis, tad arī mājās ieviešas juceklis. Ja domās kārtība - tad māja arī ir kārtības iemiesojums.
Vispār šī iemesla dēļ būtu labi dzīvot kopā ar kādu, nevis vienai pašai - kādus desmit gadus man vienmēr bija istabiņas/dzīvokļa biedrenes - un tas mani kaut kā disciplinēja.
Jāsaņemas un atkal jāatgriež sev kaut kādi labie ieradumi, kuri man kādreiz bija.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Aug. 29th, 2010 @ 09:41 pm (no subject)

Draudzenes vīrs un draudzene - divi dažādi cilvēki... Viens par otru zobojas, bet tajā pašā laikā ir kopā. Laikam attiecībās pats, pats svarīgākais ir uzticēšanās un paļaušanās sajūta. Nē, tā nav tāda gaidīšanas sajūta, ka visu izdarīs tavā vietā, bet tāda paļaušanās sajūta - kā filmās rāda cīniņos, kad savējie nostājas viens ar otru ar mugurām kopā, lai cīnītos pret uzbrucējiem un vismaz par savu aizmuguri būtu droši. Man radās iespaids, ka viņi ir viens otram šāda aizmugure. Un tas ir labi.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Aug. 27th, 2010 @ 01:59 am (no subject)

Paldies, ka Tu vairs neko neraksti.
Bet, zini, Tevi es patiešām mīlēju. Es nekad iepriekš nevienam nebiju to teikusi, jo likās, ka nav īstais brīdis to teikt, jo es tā nejutos. Arī ar Tevi es pilnīgi noteikti zināju, ka nav īstais brīdis to teikt. Bet man likās, ka tā tāpat būs mūsu pēdējā saruna, tāpēc es to pateicu. Nevis tāpēc, ka domāju, ka Tu varētu man atbildēt ar to pašu - es zināju, ka tā nebūs.
Jo man tik ļoti negribējās nomirt, tā arī nekad nevienam nepateikušai, ka es mīlu. Tevis dēļ es būtu bijusi gatava uz tik daudz ko... Ja Tu domāji, ka es neredzu Tavus trūkumus, ka Tu man likies ideāls, tā nebūt nebija... Es manīju... Bet tie man netraucēja Tevi mīlēt. Paldies, ka Tu vairs neko neraksti. Tas man palīdz - nevis aizmirst... Tā pa īstam to, ko es jutu, es nekad neaizmirsīšu - jo man tas bija pa īstam.
Lai Tev viss labi - vēlu Tev gan aizmirst savas emocionālās sado-mazohistiskās spēlītes, satikt īsto meiteni, apprecēties, iegūt ģimeni ar tiem bērņukiem, kurus Tu tik ļoti vēlējies. Vēlu Tev iegūt savu sapņu māju, vēlu, lai Tev sanāk viss, ko esi iecerējis. Vēlu, lai nekad Tevi neviena nesāpina tik ļoti, kā Tevi sāpināja Tava bijusī meitene. Un vēlu, lai Tu arī sadziedē savas brūces un vairs nekad nesāpini nevienu meiteni tik ļoti kā Tu sāpināji mani. Un sev es novēlu kļūt laimīgai. Reizēm man jau sanāk. Reizēm - ne pārāk.
Bet paldies Tev par vienu lietu.
Pateicoties Tev, es sapratu, ka man piemīt spēja mīlēt.

About this Entry
2 comments Leave a comment Permanent Link

Aug. 20th, 2010 @ 12:49 am (no subject)

Varbūt es nesatieku nevienu, ko iemīlēt, tāpēc, ka apgrozos vidē, kura man tā īsti neiet pie sirds? Ja jau neiet pie sirds tā vide, tad - attiecīgi - arī cilvēki nav man īpaši interesanti un saistoši.
Laikam tas arī jādara - pilnībā jānomaina vide.
Bet vēl pirms tam laikam - jāuzdrošinās pasapņot, neieliekot savus sapņus rāmjos. Varbūt manas vēlēšanās nepiepildās tāpēc, ka īstenībā tās nemaz nav manas vēlēšanās, bet kaut kādi manu īsto vēlēšanos aizvietotāji ar kādām nebūt pieticīgākām un dzīvē it kā realizējamākām versijām...

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Aug. 20th, 2010 @ 12:35 am (no subject)

Uzlikt galvu uz mīļām krūtīm un aizmigt.
Nekad nav sanācis. Nē, ir. Tad, kad biju kopā ar savu pirmo draugu. Pāris reizes.
Bijušais draugs metās uz otru gultas galu - tik tālu, ka pat izstiepjot roku nevarēju viņam pieskarties. Bet man gribējās sajust, ka es esmu drošībā, pasargāta, mīlēta. Nejutos. Tā jau ir - arī attiecībās var justies tikpat vientuļš kā tad, kad esi viens. Un tajā naktī, kad viņš pa pusmiegam runāja par to, ka neticot mīlestībai, es sapratu, ka tur nekas nesanāks. Bet tas vispār bija sen. Un labi vien ir, ka viss notika tā, kā notika.

About this Entry
1 comment Leave a comment Permanent Link

Aug. 18th, 2010 @ 07:51 pm (no subject)

Dāvinājuma līgums - kāds no brīvas gribas uzdāvina otram kaut ko, pretī nesaņemot neko.
Ja dāvanas saņēmējs izrāda rupju nepateicību, dāvinātājs var savu dāvanu paņemt atpakaļ (izņemot, ja tā ir bijusi dāvana atlīdzības nozīmē).
Varbūt ar mīlestību ir līdzīgi? Kad dāvini - tu taču nedomā par to, ko dabūsi pretī - tādas domas vispār nenāk prātā.
Bet tad, kad attopies... tad saproti, ka tā tava dāvana otram vai nu nav bijusi nemaz vajadzīga (un tāpēc tā ir jāņem atpakaļ) vai arī tā ir tikusi ļaunprātīgi izmantota (un tātad apdāvinātais ir izrādījis rupju nepateicību) - un tad arī tā jāņem atpakaļ.
Visādā ziņā - mīlestība, kas netiek pieņemta, ir visnelaimīgākā radība uz pasaules.

About this Entry
1 comment Leave a comment Permanent Link

Aug. 18th, 2010 @ 01:56 pm (no subject)

Šoreiz man ir ļoti garš atvaļinājums - trīs nedēļas- nekad tik daudz nav bijis. Lai gan sākumu atvaļinājumam sapurgāja ne pārāk patīkami notikumi, toties tagad patiešām man ir mazliet laiks pašai sev. Speciāli paņēmu tik garu atvaļinājumu, lai man atliktu laiks sev. Padomāt. Par sevi. Savu dzīvi.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Aug. 17th, 2010 @ 03:31 pm (no subject)

Es esmu vai nu totāla muļķe vai nu absolūtākā optimiste, ja pēc visiem tiem galīgi šķērsajiem, šķērmajiem, briesmīgajiem un vēl briesmīgākajiem attiecību veidošanas mēģinājumiem tomēr vēl esmu piecēlusies, sapurinājusies un mēģinājusi vēlreiz. Bet varbūt arī man šoreiz pietiek.

About this Entry
4 comments Leave a comment Permanent Link

Aug. 11th, 2010 @ 11:46 pm (no subject)

Reizēm uznāk sajūta, ka es nekad nevienu pa īstam nemīlēšu. Kaut kas laikam ir nomiris manī. Pirms Tevis man nebija tādas sajūtas kā pret Tevi. Un laikam pēc Tevis arī nebūs. Bet nē - es vairs negribu būt ar Tevi kopā. Un es arī vairs nejūtu pret Tevi to, ko jutu kādreiz. To juta tas, kas manī ir nomiris. Tagad esmu kļuvusi rāma, vienkārša, bet... varbūt arī mazliet vienaldzīga? Un es nezinu arī, vai es gribētu pret vēl kādu just to, ko es jutu pret Tevi. Man šķiet, ka es vairs nekad nevienam neatļaušu tā pa īstam pienākt man klāt.
Šajā dzīvē man mīļotais cilvēks nav paredzēts. Un tomēr - man ir skumji, ka man šobrīd ir vienalga.

About this Entry
2 comments Leave a comment Permanent Link

Aug. 4th, 2010 @ 08:51 am (no subject)

Vakar uzprasīju brālim, vai viņš ir kāda tikumības policija, ka pagājušajā reizē, ciemojoties pie manis, viņš man no Operas Speed Deal bija izdzēsis pornosaitu.
- Nē, - viņš atbildēja, - es domāju, ka es to pats tur esmu nejauši ielicis.-
:D

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Aug. 2nd, 2010 @ 09:39 am (no subject)

Un vēl es sapratu vienu lietu - savu kļūdu. Es attiecībās vienmēr esmu centusies darīt nevis to, ko gribu pati, bet gan to, ko grib otrs. Un tas ir drausmīgi nepareizi. Ļoti labi, ka es to tagad esmu apzinājusies. Apzināšanās jau ir ceļš uz tikšanu vaļā no nelāgiem paradumiem.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Aug. 2nd, 2010 @ 01:14 am (no subject)

Vakar vietējā pasākumā savos laukos iztālēm pamanīju ļoti simpātisku puisi - pat nodomāju - kas viņš tāds ir? Mazliet vēlāk šis simpātiskais puisi pienāca man klāt - un izrādījās, ka tas ir viens ļoti foršs puisis, kuru es pazīstu vairākus gadus, bet kurš jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs. Viņš pa šo laiku tā pārmainījies - kļuvis tik pievilcīgs. :) Bet palicis tas pats foršais puisis, ko es pazinu kādreiz. Un tā nu mēs ar viņu dejojām - man ārkārtīgi patīk ar viņu dejot. Un tad - vienā mirklī - kādā pauzē, kad mūziķi nespēlēja un zālē bijām palikuši tikai mēs abi, viņš pēkšņi mani noskūpstīja... Un es... atbildēju viņa skūpstam.
Tas bija mīļš skūpsts. Tas bija dziedinošs skūpsts. Tas bija atbrīvojošs skūpsts. Tas bija skūpsts, kas atstāja manu pagātni pagātnē, kur tai arī ir īstā vieta. Es nevarēju ar viņu palikt ilgāk kā vien šīs dažas dejas - bet tā sajūta - viņa neviltotais smaids, siltais apskāviens, viņa lūpu pieskāriens uz manām lūpām - paldies dzīvei par šo brīnišķīgo mirkli. :)
Es jau teicu, ka man skūpsts ar citu puisi pieliek punktu bijušajām attiecībām. Varu sevi apsveikt. Pagātne ir palikusi pagātnē. :)

About this Entry
1 comment Leave a comment Permanent Link

Jul. 29th, 2010 @ 01:52 pm (no subject)

Jāiemācās dot.
Dot to, kas ir vajadzīgs otram, nevis to, ko es gribētu saņemt pati. Te jau ir tā problēma. Gribot vai negribot, bet mēs vienmēr citus mēram pēc savas olekts. Un ja man ir svarīgi saņemt maigumu un atbalstu, tad man automātiski liekas, ka tas ir svarīgi arī otram. Un tāpēc es to dodu otram. Bet nedrīkst izdarīt šādus pieņēmumus. Vienmēr ir jāpajautā, kas tieši otram ir vajadzīgs un kā tieši viņš vēlas, lai tu pret viņu izturētos. Citādi sanāk tā - es viņam esmu tik daudz devusi, bet - viņam tas nav bijis vajadzīgs. Jo viņam ir bijis vajadzīgs kaut kas cits, ko es neesmu saņēmusi nemaz un ne drusciņas.
Laikam - ja runātu līdzības - tas būtu tāpat kā dot izslāpušajam maizi, bet izsalkušajam - ūdeni. Daudz. Un tad izslāpušais domā - kāpēc Tu dod man maizi, ja man vajadzīgs ūdens, bet izsalkušais - kāpēc tu dod man ūdeni, ja man vajadzīga maize. Dažkārt jau devējs nevar iedot neko citu, jo tā viņam nav - ja man nav ūdens, tad es nespēšu padzirdīt izslāpušo, man jāsameklē kāds, kuram vajadzīgs mans maizes gabals.
Lai kādreiz nebūtu jāpiedalās šādā dialogā:
- Es tev devu tik daudz.
- Bet es nesaņēmu to, kas bija man vajadzīgs.
Laikam jau tā ir tā īstā sāls - atrast cilvēku, kuram ir tas, kas ir vajadzīgs man, un kurš spēj un vēlas man to dot, saņemot pretī to, kas ir vajadzīgs viņam un ko es spēju un vēlos dot viņam.
Bet šis viss arī prasa, lai cilvēki būtu atklāti viens ar otru, lai nemelotu ne otram, nedz arī pašam sev. Jo ir tik daudz to iepotēto, stereotipisko vērtību, kuras tik bieži nesaskan ar atsevišķa cilvēka vajadzībām.
Mēģināšu vēl dziļāk ieklausīties sevī un meklēt atbildes.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Jul. 28th, 2010 @ 02:37 pm (no subject)

Ir cilvēki, kuriem ciešanas ir nepieciešama dzīves sastāvdaļa. Un kuriem sagādā zināmu mazohistisku baudu būt upuriem.
Nē, paldies, man to nevajag. Man vajag, lai ir forši, mierīgi, priecīgi. Man vajag tā, lai var priecāties par dzīves mazajām, bet skaistajām lietām. Man vajag tā.
Bet, protams, grūti izrauties no tās uzspēlētās upura lomas - jo īpaši, ja esi to visu tā kārtīgi saskatījies pats savā ģimenē.

About this Entry
2 comments Leave a comment Permanent Link

Jul. 27th, 2010 @ 07:26 pm (no subject)

Nav pagātnes vai nākotnes. Ir pieredze un potenciāls.

Ja dari, tad nebaidies. Ja baidies, tad nedari.

Citāti iz šodienas sarunas ar savu draudzeni. Ir tādi cilvēki, ar kuriem komunicējot uzlādējies ar pozitīvo enerģiju - un viņa ir tāda.
Sēdējām šodien vasaras kafejnīcā un baudījām dzīvi un tagadni. Bija brīnišķīgi - patīkams, mazliet mākoņains laiks, pēcpusdiena, vasaras kafejnīca netālu no Pulvertorņa, krūzē kapučīno, līdzās - smaidīgā, skaistā sen neredzētā draudzene. Mierīga saruna. Vai nav forši? :)
Man patīk savā apziņā nofotografēt mirkļus. Mirkļus, kuros jūtos laimīga.

About this Entry
Leave a comment Permanent Link

Recent Entries \| Archive \| Friends \| User Info \| Previous 20 \| Next 20 \| Top