| Jun. 1st, 2010 @ 11:25 am (no subject) |
|---|
Vakar puisis no Vācijas tomēr bija man atrakstījis - un šķiet, ka nemaz i netaisās pārtraukt ar mani saraksti... Bet Tu gan vairs neko neraksti. Protams, es neesmu tik iedomīga, lai iedomātos, ka tam varētu būt kāds sakars ar to, ka es rakstu par Vācijas puisi un rakstu par to, ka dzīvoju tālāk, ka esmu gatava atkal satikties ar citiem.
Vakar skatījos uz Tavām fotogrāfijām. Tavās jaunākajās fotogrāfijās Draugos es Tevi vairs tā īsti neatpazīstu... Tu tur izskaties savādāks... Ne tas Tu, ko es pazinu (tātad - laikam īsti nepazinu, vai ne?) Tas, ko es pazinu, ir tajā bildē, kur mēs esam kopā - smaidošs, atbrīvots. Bet varbūt tie atkal ir mani gļuki un es iedomājos vēlamo par esošo. Reizēm es iedomājos - ja jau Tev būtu pilnīgi vienalga, tad jau Tavu rakstīšanu vai nerakstīšanu itin nemaz neietekmētu mūsu savstarpējās attiecības vai tas, ko mēs rakstām. Bet kaut kā es esmu ievērojusi, ka Tev tie ilgie klusēšanas periodi iestājas pēc tam, kad es uzrakstu vai izdaru kaut ko tādu, kas varētu nepatikt cilvēkam, kam nav vienalga... Bet tie taču noteikti ir mani gļuki, jo attiecībā uz Tevi mana intuīcija parasti teica kaut ko pavisam citu nekā to, ko teici vai pat darīji Tu. Un es nevarēju saprast - kāpēc es ar sajūtām sajūtu vienu, bet Tu saki kaut ko citu - it kā bilde ar skaņu neietu kopā... Ai, attiecības ar Tevi bija kaut kas ekstremāli mistisks. Gan to sajūtu ziņā - tās bija tik spēcīgas, ka es neko tādu savā mūžā nevarēju atcerēties pieredzējusi... Brīžiem man likās, ka tas viss ir mazliet pārpasaulīgi. Man tas tik ļoti patika, jo tas bija tas, ko es visu mūžu biju vēlējusies - mazliet pārpasaulīgu mīlestību. Jā, es Tevi joprojām mīlu. Un tieši tāpēc es ļauju Tev dzīvot savu dzīvi un rakstu visu šo šeit, nevis e-pastos Tev. Netaisos Tev vairs rakstīt vai kā citādi atgādināt par savu eksistenci. Protams, es preicātos uzināt, ka ar Tevi viss ir labi... Varbūt es sajustu greizirdības dzirksti tad, kad Tu uzrakstītu kaut ko par to, ka Tu satiecies ar citām meitenēm. Bet nu - tāda ir dzīve.
Bet Tu tāpat esi īpašs cilvēks manā dzīvē. Un es nekad nespēšu Tevi tā pa īstam aizmirst... Un ja es tik daudz un tik stipri visu sajutu tik neilgā laika posmā, man pat bail iedomāties, kas notiktu, ja mēs būtu kopā ilgāku laiku - es laikam spētu Tevi sajust, lai kur Tu būtu... Patiesībā es jau spēju Tevi sajust... Sajutu pēkšņu nemieru un bažas. Un pēc mirkļa uzzināju - jā Tev atkal uznākušas depresīvas domas... Kaut kā tā...
Bet nu viss būs labi. Gan man, gan Tev. |
