| May. 21st, 2010 @ 09:59 am (no subject) |
|---|
Vakar lietuviešu puisis pa jokam aicināja mani ciemos pie viņa vecākiem uz Lietuvu - kur viņiem esot dārzs... Norunājām kaut kad satikties. Un tad vēl ar to Vācijā dzīvojošo puisi izveidojās interesanta sarakste. Interesants puisis. Tikai mani tās viņa domas par to, ka mani vajadzētu nomedīt, tā ne īpaši vilina. Man nepatīk, ja mani medī. Nē, nepareizi. Man patīk, ka mani medī. Bet man nepatīk, ja mani pēc nomedīšanas grib ielikt būrī.
Bet es ļoti gribētu satikt Tevi - redzēt Tavas acis. Jo tāpat - tie puiši ir forši un interesanti, bet... Tu esi īpašs. Mēs, protams, katrs esam īpašs un unikāls, bet Tu esi īpašs man. Mana mīlestība dara Tevi īpašu man. Ko es darītu, ja tagad notiktu brīnum, un es Tevi satiktu -nevis tādu - aukstu un noraidošu, bet smaidīgu un pretīmnākošu? :) Mēs droši vien uztaisītu maizītes, tad aizbrauktu kaut kur pie dabs - pie jūras, piemēram, uzrīkotu pikniku, izstaigātos... Sēdētu kaut kur pie jūras - Tu ieliktu savu galvu man klēpī un es bužinātu Tev matus. Un atvadoties es Tevi apskautu un samīļotu - cieši un sirsnīgi. Ā, un es Tev atdotu Tev domāto dāvanu, ko esmu nopirkusi, bet tā arī nav sanācis Tev to atdot...
Lūk, tieši tik briesmīgas lietas Tevi sagaidītu, ja Tu būtu nevis vēss un noraidošs, bet smaidīgs un pretīmnākošs - kā kādreiz. |
