May. 17th, 2010 @ 11:59 am (no subject)
:) :) :)
Ir foršāk rakstīt dienasgrāmatu - arī atklāti, tad, kad Tu nevienu nepazīsti. Kad vispār tie citi - tie ir tikai kaut kādi anonīmi ierkaksti, nekas vairāk. Tad ir tāda brīvības sajūta. Vajadzētu jau pēc būtības tāpat rakstīt un tāpat uzvesties tad, kad arī citi redz... Bet ... Jā ir kaut kādas robežas. Tad, kad man ir slikti, varu uzrakstīt tieši, cik slikti man ir. Tad, kad man ir labi, es varu šeit rakstīt sajūsminātus apcerējumus, tas nevienu neinteresē - tikai mani. Un tas arī ir labi. Šī ir vieta - mana slepenā vieta, kur es esmu es pati.

Vakar palasīju savu mīļāko daiļliteratūras autoru - Anšlavu Eglīti. Viņš nu gan ir pratis rakstīt - tik viegli, dzirkstoši, uzportretējot cilvēkus tik precīzi, ka visai maz jāpiepūla iztēli, lai jau uzburtu to, ko viņš redzējis.
Bet - jā, lasīšana ir nepieciešama. Jo lasītais iztēlē ir jāuzbur tev pašam.

Un vispār - Anšlavs Eglītis jaunībā ir bijis ļoti pievilcīgs vīrietis, manuprāt.
About this Entry
May. 17th, 2010 @ 12:05 pm (no subject)
Un vispār es jūtos tik mīlēta kā nekad šobrīd. Kāpēc? Tāpēc, ka šobrīd mani mīl cilvēks, kurš ir mani redzējis gan pašos labākajos, gan pašos sliktākajos brīžos, cilvēks, kurš mani pazīst tik labi kā neviens, cilvēks, kurš zinot visu par mani, tomēr domā, ka es esmu pietiekoši laba, lai mani mīlētu. Cilvēks, kura mīlestība dara mani laimīgu. Kas ir šis cilvēks? :) Jā, tā esmu es pati. Es patiešām mīlu sevi. Ne tajā izpratnē, ka domāju, ka es esmu kaut kas, bet tie citi - nu galīgi nekas. Nē, nebūt. Es vienkārši zinu, ka es esmu jauka un forša un mīlestības vērta un mīloša jau tāda, kāda esmu. Un tie citi - tie ir tādi paši. Atšķirība ir tikai tā - kurš jau ir atradis sevī to mīlošo sevi un kurš - vēl nav... Vēlu visiem to atrast. Jo patiešām laimi var iegūt tikai tad, kad mīli pats sevi, kad cieni pats sevi, kad pieņem pats sevi. Un kad dzīvo mierā ar sevi.
About this Entry
May. 17th, 2010 @ 12:14 pm (no subject)
Bet nu vispār - tas, kas mani pārsteidz, ir cilvēku ticēšana blēņām - tādām - visīstākajām blēņām. Kādreiz esmu par sevis stāstījusi pasakas - un cilvēki sāk ticēt un prasa - nopietni? Un es stāstu aizvien trakākas un trakākas lietas, lai cilvēkam taču beidzot pielēktu, ka es tikai muļķojos. Bet nepielec. Un pēc tam es taču nesaku, ka tas viss bija tikai ākstīšanās - kura cēlonis bija tas aplamais priekšstas par mani. Ja jau grib ticēt savam priekšstatam par mani, tad lai arī tic un paliek pie sava viedokļa. Man nevienam nekas nav jāpierāda. Galvenais, ka es pati zinu, kas es esmu un kāda es esmu. Tas, kuram tas būs svarīgi, pats to sapratīs. Vai vismaz papūlēsies noskaidrot, kā tad īsti ir patiesībā. Vot tā.
Joprojām baigi foršais garastāvoklis. :) :) :)
About this Entry