| May. 10th, 2010 @ 10:28 am (no subject) |
|---|
Brīvdienās sapnī pie manis atnāca atziņa. Par to, ka dzīve tik ļoti līdzinās skolai. Pat ne skolai - drīzāk - studijām. Ir periodi, kad norisinās ikdienišķās mācības - ir praktiskie darbi, ir patstāvīgais pētnieciskais darbs, ir nelieli kontroldarbi - tie ir tie parastie dzīves periodi. Un tad ir tie dzīves posmi, kurus var salīdzināt ar sesijas laiku - kad noteiktos dzīves priekšmetos ir jākārto eksāmeni. Nokārto - esi atrisinājis kaut ko sevī - ļoti labi, tiec tālāk. Nē? Tev tas paliek kā parāds, kurš būs jānokārto vēlāk, turpinot apgūt citas disciplīnas. Un jo ilgāk šo parādu nenokārto, jo sarežģītāk tas kļūst. Rodas kauns iet atkal pārlikt šo eksāmenu, rodas nepilnvērtības sajūta u.c. papildus šķēršļi. Bet bez nokārtošanas tu nekad nevari nokļūt tālāk...
Šobrīd skatos uz tuvu cilvēku, kuram nu ir pienācis tas laiks, kad eksaminators ir pienācs pats klāt un pateicis, ka nu gan šis eksāmens ir jākārto, ka ir pēdējais laiks. Un kļūst skumji, skumji, skumji.
Cik daudz cilvēki ir gatavi upurēt tā saucamās "laimīgās mīlestības dēļ". Un vai vispār pastāv tāda "laimīgā mīlestība". Šķiet, ka ar "laimīgo mīlestību" lielākā daļa cilvēku saprot situāciju, kad mūs mīl tas, kuru mīlam mēs. Bet vai mēs patiešām mīlam un vai mūs patiešām mīl? Es skatos no malas uz kādu "laimīgu mīlestību" - ilgu laulību daudzu gadu desmitu garumā un ko es redzu? Pieradumu, pieķeršanos... un ļoti, ļoti, ļoti daudz manipulācijas. Vai es kaut ko tādu gribu savā dzīvē? Pilnīgi noteikti NĒ.
Mīlestībai vajadzētu būt brīvībai, mīlestībai vajadzētu būt abpusējai mīlestības dāvināšanai. Cieņai, sapratnei. Sarunām, siltumam. Tuvumam - neatkarīgi, vai cilvēki fiziski atrodas viens otram tuvu vai tālu.
Es meklēju īsto mīlestības izpratni. Bet mīlestība - tai noteikti līdzās ir tāds jēdziens kā Brīvība. |
