| May. 8th, 2010 @ 01:03 am (no subject) |
|---|
| Man nekad nav patikušas attiecības, kurās vīrietis skatās uz mani ar aizmiglotu skatienu - neredzot mani, bet to tēlu, ko viņš ir iztēlojies, piešķīris tam tēlam manus vaibstus un apgalvojis, ka to tēlu mīlot, ka tas tēls viņam esot vajadzīgs un kas tik ne. Patiesībā - ne jau mīlēja, nekā. Domāja, ka mīl, jo likās, ka es darīšu to, ko viņš vēlēsies, būšu tā, ko viņš vēlēsies, lai es esmu. Tā nedrīkst darīt. Vienkārši - NEDRĪKST. Uz piemēru - kas notiek tad, ja kāds upurē sevi visu kādam citam un pats vairs nerūpējas par savu labklājību un savu laimi, es tagad varu redzēt pilnā krāšņumā. Un es pati arī tā nedrīkstu darīt. Mazliet jāierobežo sevi. Ir foršas tās altruistiskās tieksmes, bet darot labu citiem, ja es nodaru pāri pati sev, tad kopumā es tomēr nodaru ļaunu. |
