| Apr. 20th, 2010 @ 12:14 pm (no subject) |
|---|
Skumji.
Šobrīd es gribu bērnu. Nevis tā - ka es kaut kad - pēc gadiem pieciem, bet šobrīd - tuvāko divu gadu laikā gribu bērnu. Bet tas jau nav reāli.:( Es nekad neesmu mācējusi nopelnīt naudu. Savai iztikšanai - jā, bet vairāk... Darbā ir viens kolēģis, ar kuru mums ļoti sakrīt - man parasti ir ļoti daudz ideju, viņam - spējas tās "izsist" cauri. Kopā mēs esam laba komanda. Atsevišķi - gan man kaut kā pietrūkst, gan viņam. Es tā arī klusi palieku ar savām idejām. Bet viņam savos projektos tomēr pietrūkst mana radošuma un tie tā īsti arī nesanāk - pats vakar atzina. Viņam vajag manas idejas, man - viņa caursišanas spējas.
Jā. Bet bērns ir tas, ko viena nu nekā. Pirmkārt, es esmu pārāk prātīga un apzinīga, lai vienkārši dabūtu bērnu no "kaut kā" - lai tik būtu bērns. Sievietēm ir jābūt ļoti, ļoti izvēlīgām, izvēloties sava bērna tēvu. Nu, neder man vienkārši labs cilvēks, pret kuru es neko nejūtu - bērns taču arī sajutīs tās attiecības. Ir jau pilna pasaule par mani padsmit gadus vecāku turīgu vīriešu, kuri gribētu gan no manis bērnu, gan spētu un vēlētos mani uzturēt. Bet tas arī nav tas. Es gribu kādu, ar ko kopā veidot mūsu dzīvi. Viņam nav jābūt turīgam šobrīd, bet viņam ir jābūt pietiekoši apķērīgam un enerģiskam, lai kopā ar mani spētu izveidot mūsu mājas - mūsu pārticīgās mājas. Un lai mēs varētu atļauties šiem laikiem jau greznību - bērnu, nodrošinot tam visu nepieciešamo. Man tik ļoti gribas, lai manā vārdu krājumā ienāktu tādi vārdi kā "mūsu dzīve", "mūsu mājas", "mūsu bērns", "mēs esam laimīgi".
Ko es daru? Mācos pastiprinātā režīmā angļu valodu un meklēšu darbu ārzemēs. Vajag pārmaiņas. Lai gan es zinu, ka dzīve reizēm mēdz izspēlēt tādas situācijas pilnīgi tukšā vietā - tā, ka acis var tikai noplikšķināt par to, kas notiek, tomēr pašam jau arī kaut kas jādara. |
