| Apr. 19th, 2010 @ 08:33 am (no subject) |
|---|
Varbūt es Tevi izdomāju?
Varbūt Tevis nemaz nebija, tikai man liekas, ka bija?
Varbūt tas viss bija tikai sapnis?
Varbūt... Tik daudz varbūt...
Vakar raudāju. Tāpat kā raudāju pirms nedēļas - vecāku mājās. Šņukstēju, galvu iebāzusis spilvenos, lai neviens nedzirdētu. Neviens šobrīd nevar man palīdzēt. Nē, ir jau normāli. Es eju uz darbu, ārēji izskatos pat samērā adekvāti. Tikai - tā drausmīgā vientulības sajūta nepāriet. Un vēl briesmīgāku to dara tas, ka šobrīd, kad es domāju par Tevi, man zvana citi, man raksta citi, ar mani grib būt kopā citi. Es dzirdu tekstus no sērijas "tavam bijušajam bija paveicies", "tu esi ļoti skaista" u.t.t. Un es nesaprotu, patiešām nesaprotu - kāpēc tā - kāpēc mana sirds ir klusa pret viņiem, kāpēc nevienam no viņiem es nespētu dot pat ne desmito daļu no tā, ko gribētu dot Tev?
Man ir bail Tevi satikt. Man ir bail Tavās acīs ieraudzīt vienaldzību. Man ir bail Tavā balsī sadzirdēt vienaldzību. Man ir bail, ka tādā gadījumā tā būs kā ūdens šalts, kas tiks uzlieta vēl nenodzisušajām oglēm. Un tad manā sirdī kļūs pavisam briesmīgi - tumšs un auksts. Un tukšs. Mīlestības sāpes nav tik briesmīgas kā tukšuma sajūta krūtīs. Siltums un simpātijas ir tās mazās dzirksteles, kas kādreiz var pārvērsties par ko vairāk. Bet ja tām uzlej vienaldzības ūdeni, tad tās nodziest...Jebkura uguns nodziest, jebkura dzirkstele nodziest, ja vien tai virsū uzlej pietiekoši daudz ūdens.
Es negribu pamosties un secināt, ka es pret Tevi neko nejūtu. Es negribu. Vai patiešām to gribi Tu? |
