stundas uz brāļa(pēc gada dzīvošanas ar viņu kopā laikam būtu jāsāk teikt 'mana' vai vismaz 'mūsu') balkona skatoties un klausoties lietū. un kāda lieka cigaretes dienās, kad verētu arī iztikt tikai ar kafiju, tikai tāpēc, ka ir tik lieliski, kad manus elpceļus traumē tādi paši dūmi kā viņējos. kad es būšu liela un citur, es drošivien reizi nedēļā sēdēšu uz kāda balkona un smēķēšu pretīgi pretīgu cigareti un domāšu par brāli.
dārznieks klausījās manu rantu par slikto kontroldarbu un pilnīgi bezmērķīgās papilddomas ar apbrīnojamu pacietību un tad vēl atsūtīja atbalstošu ziņu nākamajā dienā. tā labi palika. vispār jau laikam viņai(ārstei) taisnība, vispār labāk paliek, kad es vismaz to pašu virsējo sajūtu līmeni kādam pastātu. pat varavīksneni acīm mazliet var redzēt atkal.
un tās pašas dienas vakarā abi mani vecāki pilnīgi negaidīti ieradās pie manis un brāļa(nejaušu neskaidrību gaījumā- viņš nav viņiem nekādi radniecīgs)un neko sakarīgu arī savā īslaicīgajā apmeklējumā nepateica, bet piespieda mani apēst lielu daudzumu garšīgā ēdiena, ko viņi atveda. viņi nemāk, tāpat kā es. un tomēr viņi atnāca, un es zinu, ka tas bija morālais atbalsts. un ja viņiem rūp, tad kāda gan nozīme, ka viņi nemāk? tunča salāti palīdz tikpat labi kā kaut kādi sakarīgi vārdi un padomi, manuprāt.
kad visapkārt līst, mani sapņi mani aizved uz vietu, kur ir saule. un esmu diezgan droša, ka uz kaut ko tolkīna rakstītu vai iedomātu. brālis bija visai pārsteigts, kad es vienudien pēkšņi gribēju visus lotrus atkal novilkt, bet tie jaukie sapņi bija visai iedvesmojoši.
un māsai pavisam noteikti ir taisnība par bītliem.
drošivien rawenclaw, jo es ienīstu cilvēcisko mirstību tikai tāpēc, ka es nekad nepagūšu tik īsā laikā redzēt un iemācīties visu, ko es varētu. tam vajadzētu bezgalību.
sviests. es nezinu kā es jūtos, jo es neko nejūtu šobrīd, izņemot laiku.