Pamodos ar galvassāpēm un tā arī visu dienu netiku vaļā.

Nozagu brāļa kaklasiti, kamēr viņš ir prom ārzemēs. Un smaržas.

Nokavēju anatomijas nodarbībai pusi. Tāpat neko nesaprotu no pēdējās vielas, tā ka nekāds lielais zaudējums.

Saliju un man palika slapjas kājas. Auksti.

Satiku sen (dievvienatnē)neredzētu kādu un dabuju no viņa kafiju(nesskaitīti daudzu nakšu atmiņas no tā dzīvokļa, kad mums abiem nenāca miegs un viņš man deva savu iknakts kafiju un par sazin ko tehnisku un netehnisku stāstīja), maizītes, fantastisku mūziku un vēl fantastiskākas datorspēles demonstrējumu. Sajutos kā mājās pie viņa, tā labi. Viss plūst un mainās, bet šis tas nekad nemainās. Un viņš teica, ka es labi izskatos tā kā šodien, bet ne pēc sevis. Viņš vēl Nekad nav teicis, ka es izskatos pēc sevis. Bet tas nekas.

Nonācu pie secinājuma, ka nekur šovakar neaizbraukšu, jo galva sāp un miegs nāks līdz vakaram bezgalīgi plus vēl rīt agaris skolas rīts un grāmatu nav līdzi. Sajutos ļauna un pievīlīga, jo iepriekš teicu, ka drošivien būšu.

Satiku pusnomāktu māsu, ko sen kā gribēju satikt. Sajutos mazliet kā morāls atbalsts. Un jautri bija. Nolēmu atkal vēstules rakstīt. Un vēl kādu sen neredzētu tur satiku, šķita, ka viņai bija prieks mani redzēt.

Pavadīju pirmo palīdzību uzjautrinoties kopā ar dīvainajiem jauniešiem, elpinot un veicot sirds masāžu lellēm un runājoties par teātri un baletu ar manas uzmanības objektu. Apbrīnojami, cik daudz man ir ko teikt par to visu, neskatoties uz nesalīdzināmi mazākajām zināšanām.

Ātrāk prom palida mūs un es ilgāk kā pus stundu pavadīju zem iepriekšminētā jaunieša lietussarga un runājos ar viņu un jutos ne tik ļoti nesociāla kā parasti. Nodomāju, ka iepazīstināšu viņu ar meiteni ar strīpainu šalli un meiteni, kam garšo liānogas kādreiz šogad.

Ķīniešvaloda nenotika un nācās tāpat vien braukt atkal mājās, toties ātrāk kā parasti.

Kājas sala visu dienu, jo slapjas bija.

Dabuju komiksu no kāda un izlasīju viņa jaunāko garadarbu, kā vienmēr labāku kā jebko manu. Atcerējos, ka manuprāt vispieņemamāko savu dzejasdarbu esmu radījusi viņa iespaidā, kad ziemā sēdējām uz soliņa upē. Priecīgi palika.

Manā dzīvē, par spīti visiem maniem pūliņiem, ir tik nolādēti ļoti daudz īpaši svarīgu cilvēku. Un ir laiks iet gulēt.