Tadam. Ilgi spēle. Tas bija tā jauki, tā daudz roleplejiskak kā parasti (ja neskaita rudo, viņa spēlē tikai tā, prieks pilnīgi). Bet viņš parasti nē, viņš parasti sit visu, kas kustas, un pilsētās uzkavējas tikai lai no līķiem savāktās mantas pārdotu. Un pat otrs viņš šodien tā interesanti spēlēja.
Un. Kaut kas vēl, bet es nekad skaidri nezinu kas. Tā kā vakardienas puķes, ko viens man virsū bēra visulaik un otrs sašķaidīt gribēja tā, ka es kliedzot un smejoties bēgu pa parku. Novērtēt lietas reizēm arī vajag. Mazliet novērtēt bet tomēr.

Un paldies.