Labs rīts.
Me duele tanto, que no creas mas en mis promesas... Un ko gan man pienāktos solīt? Neko, es esmu sniegs, kas snieg un nokūst, kad pašai labpatīkas. Neprasiet, lai es kaut ko solu.
Lai kā man negribētos, es vienmēr zinu, kā man būs labāk. Un ir arī.
Labs rīts.

Mulsinoši. Ārā ir tā, kā mūžība un mirklis uzreiz. Ārā ir labi, ārā ir āra. Šovakar kāds varētu būt šeit, es labprāt staigātu. Ļoti labprāt. Es lēni mirstu, jo neviens ar mani nerunā un nestaigā apkārt naktīs. To man vajag, nevis ēst, elpot, gulēt vai pieskarties.
Degums, mandarīni un tumšs vakars. Un man ir ziema. Un āra padara to visu par ziemassvētkiem laukos.
Došos es apciemot maģisko personu, nav ne jausmas kādēļ, bet gribējās viņu satikt.
Man ir par daudz speciāli īpašo cilvēku. Un par maz Robertu.

Un es neticu pati sev.