rekse:

Pirms kāda laika satiku savu senn neredzēto brālēnu - maza auguma, lokainiem pagariem matiem, zaļām acīm, skaistu smaidu,reperīša stilu un ar savu rozīnīti! Vilcienā apmainijāmies ar telefona nr. un sarunājām to, ka varētu kaut kad tikties. Tikāmies vairākas reizes, pēc manām lekcijām. Vēlāk jau biežāk, pat izbrīvēju dienas, lai varētu jauki pavadīt kopā laiku. Smējāmies, runājām par NEKO,klausijāmies mūziku, ķērām viens otru,ārdijāmies, apsaukājāmies, un bija tik labi...!Pat tad, kad netikāmies, daudz sarakstijāmies!
Vēlāk jau aizgāju ciemos uz darbu, kur viņš tādā mazā mājiņā arī dzīvo.
Abi sapratām, ka kautkas tomēr nav īsti labi,,,
Pēc vienas tikšanās bija atzīšanās, ka vēlētos mani noskūpstīt, bet to viņš nepateica tik viegli...un arī es atzinos...
Bet tad kad tikāmies un atradāmies viens otram tuvu, klusējām, skatījāmies viens uz otru kā sastinguši, bet nevarējām spert šo soli.
Bet tad kad tas notika un arī visas pārējās reizes - tas bija kautkas skaists un neaprakstām, katru reizi aizrāvās elpa un bija sajūta ka viss apstājas un apklust...esam tikai mēs.
No viņa (sava brālēna) saņēmu skaistākās dāvanas kādas jebkad kāds ir dāvinājis,,,no viņa - skaistākos vārdus kādus nekad neviens nav teicis..
Sapratu, ka vienīgais vīrietis kuru esmu mīlējusi un iekārojusi ir MANS BRĀLĒNS!!!!
Lai kā es gribētu es nevaru atbrīvoties no atmiņām.
Bieži domāju vai būtu bijis labāk, ja nekas tāds starp mums nebūtu,,,un es neiepazītu vārdu mīlestība un patiesums vai labāk,tā kā ir,,,
Bet laikam jau labi, ka pateicoties viņam es zinu kas tas ir un ko es vēlos!!!
Tik daudzas lietas atgādina par viņu,,,
dziesmas, dāvanas, vilciena pietura, rīgas centrs, čaļi kas braukā ar bmx...nojūgties var...
Trakākais, ka manī ir tik daudz, bet pat pusi vai daļu nemāku uzrakstīt...