| |
[Nov. 8th, 2009|09:13 pm] |
|
Klusi dzīvoju, sakārtoju beidzot dzīvojamo platību, atvēru logus, izvēdināju istabu, sabužināju spilvenus, sakārtoju galda virsmu, atpiķņerēju vadu mučkuļus, sagaidīju vakaru, ieslēdzu dzeltenās, vājās gaismas, uztaisīju kumelīšu tēju, radīju siltumu, klausījos siltumu, sajutu siltumu, centīšos saglabāt šo siltumu, atjaunot, kad nāksies. Klusi, silti dzīvoju savā valstībā. Es tagad jums labprāt smaidītu pretī. Sēžu pie galda, klausos Simon & Garfunkel, kas pieskan viegli pa manu istabu, mācos, nedomāju par smagumiem un grūtumiem, vieglītēm vēlos, apzināti, sakārtoti un silti. Tā kā, kad pie kamīna. Tā kā, kad koka mājiņā ar tējas krūzi rokā, biezos, kodīgos vilnas džemperos, kad ārā aukstas ziemas dienas, bet iekšā pieticīga omulība tvīkst. Neviens cits te nav. Es viena savu siltumu sargāju. Ja kāds ietu garām es pa logu pasmaidītu, ja tiem būtu auksti, es aicinātu iekšā. Bet mans dzīvoklis ir augstu no zemes, pa kuru cilvēki staigā. Bet tas viss, tas, lai nu paliek. Man taču beidzot ir mierīgāks prāts, siltāk ap sirdi, maigāk domās, vieglāk sperot soli. Es tik ilgi gaidīju, kad saņemšos šo siltumu sev radīt. Te nu tas ir klāt, klauvē, nāk pa durvīm iekšā, apņem katru lietu, ieritinās katrā kaktā, paņem mani air rokas, sveiks, turēsimies kopā. |
|
|
