| I. Šlāpins |
[Aug. 30th, 2009|01:06 am] |
|
Tikai reizēm, nejauši nomaldījies vai pagalam izmisis, cilvēks nonāca meža dziļumā, uz brīdi apmulsa, piesēdās zem kāda koka un juta – tā ir kaut kur tepat, kaut kur aiz muguras, tā elpo viņam tieši sejā. Cilvēka dvēsele. Skaista un vientuļa. |
|
|
