Why are my genetics such a bitch?

Mjā, dziesma vienmēr atgādina WCA, Sīci un koncertu.

Atnācu mājās pēc pēdējā vasartusa ever - tie, kas būs nākamgad, vairs neskaitās. Ardievu, bērnība un pusaudža gadi, es laikam pieaugu. Skumji, bet savādāk būt nevar.

Pirmdien pirmās lekcijas. Jau sāku baidīties. Ja tā pavisam godīgi.


Laikam jāizbeidz tas celibāts, zb jau.

Puikam bija taisnība, A7X ir effin labi. Almost easy jau ir uz robežas dokidokiwakuwakumīlufuckinbļē".

Šonakt mēness caur dūmakai līdzīgajiem mākoņiem un ieplēsto lodžijas loga stiklu izskatās viegli rozā. Patīkami rozā.
Man riebjas rozā krāsa.

12. augustā Perseīdu maksimums. Laikam jāpasaka, ka gribu braukt mājās tieši tad.

Vēl taču jāpaspēj augusta otrajā pusē paballēties.

Paskatījos pa logu un pilnīgi sliena notecēja, kādi mākoņi nāca. Tagad palika tumšs un es paredzu, ka šis būs viens episks pērkona negaiss.

Dokumenti iesniegti, rindas izstāvētas, OSPPP nokārtots, tagad tikai jāgaida.

Šodiena un rītdiena, kā jau šajā vasarā pienākas, atkal ir atliktas, lai ballētos. YAY!

Un pēdejā Rocksound disks ir tik patīkams ausīm - Devil Sold His Soul, atklātie Norma Jean, Young Guns un Feed the Rhino ir pēdējo divu dienu soundtraks. Un vēl, protams, Vitamin String Quartet.

Es esmu histēriķe. Un dramatizētāja. Un vienkārši stulbene.
Nolādēta ķīmija.
Nolādētais izlaidums.
Nolādētie xy hromosomas nēsātāji.
Nolāpītais tas cviņzin spēks, kurš kustina šo visumu.
Nolādētie laika apstākļi - ja negaiss, tad negaiss, nevis kaut kādas tauriņu čuras no debesīm.
Nolādētā mana apšaubāmā spēja spēlēt koka gabalu ar stīgām.


Man sāp galva.

Šodien, kad nācu mājās no filmu nakts, beidzot atradu, ko es visu laiku biju meklējusi. The edge feeling. To, kas bija pazudis pirms kāda laika, savā vieta atstājot apokaliptiskās nojautas.

Pustumsa, zvaigznes, viegla tveice, kas liek sviedru pērlītēm uzmesties uz virslūpas, klusums, kuru iztraucē tikai kedu zoļu radītais troksnis uz asfalta. Attālas skaņas no kalna - protams, ka es neaizgāju, tas vairs nešķiet tik svarīgi, kā agrāk. Manu paaudzi jau ir nomainījusi nākamā.

īstenībā jau negaisa laikā es to atradu - stāvot pie pirmās vietas, kur es iemācījos dzīvot un vērojot zibeņus, kas bija skaisti un nāvīgi vienlaicīgi, es sajutu, ka kaut kas mainīsies. Es atkal esmu uz malas, raugoties uz tukšumu zem sevis, bet neļaujot tam mani pārņemt.

Zvērs ir ieslēgts atpakaļ. Bet cik ilgi? Kad tas atkal parādīsies, lai sagrābtu savu mīļāko lelli un raustītu, pluinītu un plosītu to, līdz no tās ir palikuši pāri tikai pāris diegu gali un pāris skrandas? Un cik daudz man būs jāzaudē šoreiz.

No tumsas nav jābaidās. Jo vienīgais, no kā tu patiešam baidies, esi tu pats.

But noone else can see,
The preservation of the martyr in me.

Manas prognozes par vēja pūšanas virzienu bija pareizas un tuvāko pāris minūšu laikā te būs visai vērā ņemams negaiss ^^

Man riebjas iesnas un klepus.

Divi eksāmeni nolikti, vēl trīs palikuši.

Eureka ir tik labs seriāls, ka man vienkārši aptrūkstas vārdu. Tik tiešam, tongue-in-cheek. XD

The situation is still a situation, but I hope I'll get a chance to mindfuck someone *is evil*

Hello, I love you, won't you give me your name?

Nu bet kur vēl ko tik pozitīvu varētu šodien atrast? :D

Par spīti tam, ka vairs nav apmācies, gribas īdēt, čīkstēt, klausīties augstākajā mērā sēru un jēlu mūziku un šķībi dziedāt to sen sacerēto dziesmiņu par rozā suņiem, gulbjiem un piemaušanos.

Lai nu kā, tas iecerētais gabals laikam netiks uzrakstīts, jo pie frāzes "mīlas dziesma" man gribas saviebties un noraut austiņas no galvas.


Cerams, ka vismaz Psych uzlabos garīgo. Cerams.

Something must and will happen to throw a hero in her way. Ak, Ostinas kundze, ejiet ellē.

Šis vakars tomēr ir Skyforger zīmē.

Šīs nedēļas episkums ir mērāms kādā ļoti lielā mērvienība, ko es pat nespēju iedomāties. Moška gūglēs :D

Ar katru stundu episkākā dzimšanas diena tuvojas un man pat ir bail iedomāties, kas notiks. Not getting any action, though XD

Tagad garlaikojos, žāvēju matus un čakarēju cilvēkus omeglē. Mūzika ir obvious.


Mortal enemies have the hottest sex. YOU WISH.

Man ir grebeņu fetišs :D

Punkts A: Tikt galā ar savu īmo-krepu, mopingu un sēras mūzikas klausīšanos nav viegli.

Punkts B: politika un tiesības ir mocības, kas ir uzspiestas nabaga ķīmiķu-biologu-topošo_dakterslakteru_un_zobrāvēju klasei pilnīgi bez jebkāda pamatojuma.

Punkts C: atvaļinājumi cilvēkiem, kuri krīt man uz nerviem 25/7 būtu jāatļauj tikai ar divu mēnešu agrāku brīdinājumu, lai tam, uz kura nerviem tiks uzkrists, paspētu pārvākties pie draugiem, iepirkt izdzīvošanas krājumus un vēl iekārtoties mīkstākajā vietā uz grīdas/dīvāniņa/raskladenes/palodzes (vieta atkarīga no konkrēta drauga viesmīlības).

Punkts D: kūsti, tu nolādētais sniegs!

Punkts E: mūžīgā dilemma - vai nu gulēt, vai noskatīties pāris filmas un savilkt šādus tādus galus.

Punkts F: WCA top pa mazmazītiņiem gabaliņiem. Šādā tempā man jau būs mazbērni, kad mēs to pabeigsim.

Un, visbeidzot, Punkts G: sestdienu, sestdienu! :)

Ak jel, ja Placebo es jutu liriskā gala emocijas, tad šovakar bija tīra enerģija un agresija. Bet dievīga sajūta anyway.

Pirmkārt: var redzēt, ka pasaule negribēja ļaut mums redzēt viņus. Bet ielās palaisti sarūgtināti fani būtu lielāka nelaime.

Otrkārt: ierakstā Combichrist ir 100 reizes sliktāki nekā dzīvajā. Un tas, kā Joe svaidīja vālītes un Trevors... ak jel, esmu gatava viņam atdot savus orgānus un visu pārējo.

Treškārt (un galvenokārt): grupa, ko es klausos jau devīto gadu. Mani bērnības elki. Dzīvajā. Tik tuvu man. AK DIEVS! Brīžiem šķita, ka tās uguns dēļ mums aptrūksies skābekļa, ka manas ribas atkal ielūzīs, ka mana balss mūžīgi paliks bass, ka man nolūzīs galva, bet es izturēju. Nenožēloju ne santīma. Tas bija TĀ vērts.

Man trūkst vārdu un no kaifa gribas raudāt. FUCK, tas bija VIENEIZĒJI!

Getadelt wird wer Schmerzen kennt
Vom Feuer das die Haut verbrennt
Ich werf ein Licht
In mein Gesicht
Ein heisser Schrei
Feuer frei!

Zilie pleķi no rokas vēl nav nogājuši.

Skolā darbi pāri galvai. Svētā šausma.

Nekas nerakstās.

Grāmatiņas lasīt arī nevelk, lai gan vajadzētu.

Manī atkal pamodās geimera dvēsele. No VtM:B randomīgi pāreju uz Minesweeper un Arcanum. XD

Rīt, pie velna, ilgi gaidītais tomēr notiks! Man šamie jau no trešās klases patīk, bet redzēt dzīvajā... Jēziņbērziņ, kā gribās. Galvenais, lai es Arēnā neuzskrienu kādiem cilvēkiem, ko pazīstu, bet negribu redzēt.

Visādi citādi velku dzīvību. Viss, jāiet gulēt. Citādi visu dienu puslūzusi staigāju.

No divām ķezām palikusi viena, kas ir ļotļotlabi, nu, vismaz daļēji. Lsi jau tā pirmā dzīvo ilgi un laimīgi, kas man par šamo, ko bēdāt ^^

Tajā brīdī, kad man beidzot 100% pieleks, kuram dzimumam pieder Ono un Otto Dix solists(e), pasaulē vairs nebūs nekā, kas mani spētu pārsteigt.

Smaga identitātes krīze.
Negribu neko.
Rakstīt arī slinkums.

Man iepatikušies Sick Puppies.

Un Sweet Caroline no Glee visu laiku skan galvā. The fact that I have a slight celebrity crush doesn't mean anything.

Eh, nav noskaņojuma rakstīt palagus.

Glee ir atkarību izraisošs.

Man sāk uznākt PMS, kas iet roku rokā ar "serious case of moping over nothing".

Visādi citādi nekas jauns.

I've got a hole in my heart I see darkness ahead
I've got a whole lot of living to do before I left
There's a hole in my heart, it was something you said
You've got a whole lot of nothing in that pretty little head