Why are my genetics such a bitch?

Pagājušais koncerts bija jauks tādēļ, ka es pirmo reizi dzīvē redzēju Placebo uz skatuves.
Šis bija miljards reizes labāks.

Iesildītāji - Expatriate spēja iekustināt publiku, kas aizrautīgi lēkāja un priecājās.
Bet paši Placebo - TĀDAS emocijas sen nebiju izjutusi. Tiešam varēja redzēt, ka mākslinieki cenšas no visas sirds un pūlis to sajuta - lēkāšana, spiegšana, līdzi dziedāšana... Mentāls orgasms x1000000 Piekāst tos, kas saka, ka jaunās dziesmas ir garām - tās redzot dzīvajā, gribas tas klausīties atkal un atkal.
Pat nejutu, cik ātri pagāja laiks. Un es apraudājos pie "Special Needs" - tā ir un būs mana visvismīļākā dziesma.
Heh, ja pagājšreiz bija čalis ar Pixies krekliņu, tad šoreiz bija čalis ar Placebo krekliņu, kurš tiešam laikam zināja gandrīz visus vārdus.

Mīnuspunkti? Tie garie kretīni, kas nostājās pašā priekšā - ja tu esi mazliet vairāk kā pusmetru gara, tas nav īpaši pateicīgi redzēšanai. Laikam tāpēc pusi koncerta nostāvēju uz pirkstgaliem un biju pateicīga tam, ka sākās tautas šūpošanās, kuras rezultātā es biju tieši vidū, aptuveni kādā ceturtajā rindā.

Daam, tie kas nebija, tiešām daudz palaida garām.