zini, kas ir dīvaini, man nepatīk pelēkā krāsa, ja nu vienīgi pavisam , pavisam gaiša, viņa dod maigumu un es neciešu oranžo, jo tā ... nē, nav agresīva, ir kliedzoša, tāda iedomīga un lecīga...

dodu priekšroku sarkanam, zilam, melnam, varbūt vēl dzeltenam... reti zaļam.

nav svarīgi oranža vai zila, zaļa. ir 'pelēki cilvēki' un viņi tādi grib būt, nomākt ar sevi citus, tīši pat reizēm, pelēkam vienalga kā būs. tīksmināšanās vēl piedevām, spēks no kašķa uzsākšanas. oranžs ir domāts kā izjūtas. cilvēks, kurš spēj dot un sirdī pasmaidīt. :)

doma, istabu kaut kad nākotnē oranžu krāsot.
bet jāpakonsultējās ar kādu zinošu mākslinieku.

mākslinieki parasti ir izjūtu cilvēki un te "zinošs" vārds liekas neideras, dizaineri vairāk pārzin par krāsu salikumiem un labāk pakonsultējies ar psihologu šajhā jautājumā, mnopietni, tas varētu vairāk zināt kādu emocionālu atbildi tas varētu atstāt... mana istaba tagad ir bēšigi oranžīgi, ir mājīgi un silti, bet ja būtu spilgti oranžā, es nojūgtos. :)

nu tad krāsās mums ir pilnīga/galīga nesaderība :)

komentārs nevietā :) te nebija runa par krāsām, bet par pašu būtību. oranžs vietā ieliec krāsu, kura ir pozitīva tev, pelēkā vietā liec krāsu kura ir nomācošsa.

kapeec nevietaa. vinja teica, kuras kraasas vinjai nepatiik. es teicu, ka tieshi taas man patiik. tas komentaars bija vietaa atbildot uz vinjas komentaaru. Tavam postam varbuut arii nevietaa. par to atvainojos :)

man gan parasti tas, par ko tu runā, asociējas ar pelēko/sarkano.. bet tas tā, tīri subjektīvi :)

viņš vienkārši pats ir mazliet oranžs

uzbrūkoši drūms vai ne?

paskaties manā žurnālī :] ņemot vērā ka kādu (ilgu un vairākkārt) laiku tas bija pelēks. hmm. :>

P.S. un Tu neskaties, ka izņēmu Tevi no draugiem. lasīt vienalga lasu, tikai citam jūzerim frendlistē.

arī es esmu izpaudis savu pelēkumu itin bieži. un izpaudīšu (es neticu, ka mācēšu nekritizēt, un neuzbrukt)

ir tāds nogurums, ko nevar izgulēt, ir tāds pelēkais, ko nevar aizmālēt neviens, ir lietas, kas nav mūsu varā, ir lietas, kas pārņem mūs savā varā un nelaiž nekad prom - tās ir tik cieši saaugušas ar cilvēku, ka kļuvušas par daļu no tā, un ja no tām vēlas atbrīvoties, tad ir jāatbrīvojas no sevis; nogurums rodas no cīņas ar sevi..

'nogurums rodas no cīņas ar sevi'
vismaz, kaut kas,kas man patika un kam es piekritu:P

uzmanīgi paskaties mana komentāra "sabdžektā"

Vai tu mazliet nepārspīlē, liekot opozīcijā oranžs=labs, pelēks=slikts? Un nav pat tā, ka "sliktais" pastāvētu tikai tādēļ, lai liktu novērtēt "labo".

Patiesa harmonija un saskaņa ar pasauli ir nevis tad, kad tu izkrāso visu pelēko oranžu, bet tad, kad tu spēj pieņemt gan pelēko, gan oranžo "as is". Varmācīgi padarot "slikto" "labu", tu faktiski vairo ļaunumu, nevis labumu. Tas būtu tāpat kā uzkrāsot smaidu pār skumju seju vai sākt kutināt to, kurš raud.

Un vispār. Ja oranžā krāsa "dod" un pelēkā "ņem", tad varbūt pelēkā ir "labāka", jo vairo tavu spēju dot, tavu altruismu, kamēr oranžā baro tavu egoismu.

manuprāt, kaut kā galīgi ne tā saprasts.
mana doma acīmredzot ir pārprasta. un tā ir bieži.
bet laikam jau katrs no mums uzskata,ka grib tikai labu.
par saviem centieniem es vienmēr dabūnu atpakaļ ne to, ko būtu gaidījis.

kuš kuš.

mums vispār vajadzētu k-kad saskrieties un klātienē pamuldēties (lai arī mēs droši vien sastrīdētos, bet tas tak pieder pie lietas, vai ne?)

visticamāk tas varētu būt tikai pēc Ziemassvētkiem.
apmierinātu?

mierīgi.