August 31st, 2004

• bez nosaukuma, pagaidām.
• 8/31/04 01:33 am
• brīdis, kad pasaulei esi kurls
  un mēms, tev teikti vārdi
  atsitas kā pret sienu
  tie noslāpst un nespēj skart
  gruzdošās dvēseles mieru
  
  brīdis, kad izliecies par aklo
  būdams tikai tu, kurš sargā sevi
  un dzirksti, kuru nevienam
  neļauj ārdīt līdz ar zemi
  
  brīdis klusuma, kad dejot vari
  ar iedomātam līnijām
  nav kauns, nav bail
  pat ja vēro tevi kāds
  lai jau, tas ir tikai skatiens kails
• Current Music: seal - excerpt from
• 7 commentsLeave a comment

• dzejojums turpinās atkārtoti
• 8/31/04 02:26 am
• „realitātes izvēle”
  
  kurai realitātei ticēt
  tai kur politka un valdība pie varas
  kur ikdiena cietums un nežēlastība
  ir normālas dzīves skaņas
  
  vai dievišķajai
  tai kur mācītājs un baznīca
  kur tēvu reizes un grēku sūdzes
  ir obligātas bet neticīgie jānicina
  
  bet varbūt paša izdomātai
  tai kur viss neparastais valda
  kur maigi glāsti labi vārdi
  ir patiesība salda
  
  kurai realitatei ticēt
  varbūt tāda nepastāv
  varbūt tikai māns izdomāts
  bet tomēr kurai ticēt ja pastāv
  
  Ak, es laikam tos, kuri vispār vēl mani lasa garlaikoju, tik tie dzejoļi vien, ne?...cik tad var!...ja?
  vispirms, paldies, tiem, kuri lasa, jo citādi būtu tik garlaicīgi, pats varētu jūgties savos murgos
  otrkārt, ja nepatīk dzejoļi, tad neko darīt, jo tos es nepārstāšu te mest iekšā :) man tas patīk un es arī to daru, jautājums tikai kādēļ un priekš kam!?
• Current Music: American Head Charge - Fall
• 10 commentsLeave a comment

• es tā negribēju
• 8/31/04 11:17 pm
• es tevi notveršu, to es galvoju! mani nepiemuļķosi un nespēlēsi spēlītes. es nēesmu tev nekāds patvērums, lai mani kaitinātu, ja esi manī, tad esi noderīgs man. nevis esi par traucēkli.
  ar ko gan ir šī saruna? viņš zin, bet es nē...tikai jūtu, ka tā ir. es viņu varu dabūt laukā un likt viņam būt noderīgam. vai tās ir iestrēgušās domas, domu pārpilnība, kuru nemaku realizēt.
  kas tad ir par traucēkli? varbūt kārtējo reizi slinkums. varbūt, kas to lai zin.
  
  kad beidzot būšu pārvarējis slinkumu, izlasīšu, pabeigšu lasīt da vinči kodu un tad visticamāk atkal K. Kastaņeda un indiāņā filosofija. nu gāja viņa man pie sirds. bija lietas, kuras man nepatika, bet kopumā. slinkum ej mājās, dzejoļi uzgaidiet, bet visu pirms, ir jāizveseļojās, slimošanas sezona ir atklāta, jau emsu nokautā...bilde izplūdusi, domas šudās netveramas un nervozas, bet es nemaz viņas negribu izdabūt. pašsajūta draņķīga. bet ir visaiinteresanti, jo agrāk es nepiefikseju kā tas ir, kad slimo, bet tagad es to aplukoju no dažādiem viefdokliem, no fiziologiskā, arī no psihiskā. stāvoklis, kad var notikt neiedomajamas lietas, kam paveicas, kam ne.
  kam tad paveicas, tam, kuram kaut kas notiek nepieredzēts, jeb tam, kurš tā arī neko neuzzin.
  velme vienkārši atslēgties un krist gar zemi, izlikties tik nevarīgam un vārgam. bet kalab man padoties tam dēļ kā emsu tādā stāvokli, laikam to sauc par vīrusu.
  Zemes vīruss "cilvēks" kā viņa to ārstē? es pateikšu, iebaro tādas zāles, kuras vīrusu padara visai agresīvu un tas beigu beigās pats sevi saēd.
  e s t ā n e g r i b ē j u, cilvēki ir mīļi radījumi, valda mīlestība, draudzība spēja izprast, saprast, redzēt, dzirdēt, baudīt. jā patiesi, tā tas ir un tas ir skaisti. izbaudiet!
• Current Music: Enigma - Modern Crusaders
• 8 commentsLeave a comment