Es draudzējos ar visiem. gan cilvēciņiem, gan dzīvnieciņiem. pierādījums -

[22:55:47] Annie: es tikko ar spogulīti nositu mušu kas nemācēja lidot... viņas iekšas pa manu galdu izsmērējās

heh

klausos the Doors. sajūta patiešām tāda kā iekš acid trip

Ok, turpinājums... (tāpēc ka manī šodien ir daudz pozitīvas enerģijas un spēks).
Es agrāk to nebiju pamanījusi, bet tagad tā atverot acis konstatēju, ka man apkārt ir daudz apjukuši cilvēki(nu ja, vairāk gan jaunieši man pazīstamie) darbs, attiecības mainās biežāk kā zeķes. Un katrs cenšās sevi atrast. Labi, nejau visi jaunieši, man ir prieks, ka pazīstu arī tādus, kas ir brīvi un tādēļ, apmierināti un laimīgi ar savu dzīvi, viņi zin ko vēlās un ir spēcīgi.
kā ir ar mani? agrāk piederēju pie šīs apjukušās masas, kura dzenās kaut kur, nezin pēc kā. man bija vajadzīgi vairāki gadi grūtību, skumju lai saprastu sevi un ko tieši es vēlos. Labi, esmu jau guvusi baigo garīgo atklāsmi un mieru ar sevi(to es iegūšu tālāk, dzīves laikā) bet es redzu ievērojamu progresu ja paskatos uz sevi pirms kādiem... 3 gadiem, apmēram. vai pat pirms gada. vienkārši, ir tik daudz kas noticis un es esmu cīnījusies. uzvarējusi un zaudējusi un cēlusies,turpinājusi cīnīties. Un turpinu cīnīties, nav viegli, bet turpinu jo katru dienu kļūstu stiprāka.

vot tā, mīļie, dzīve ir interesanta.

es neļaušos vairs skumjām, viņš tā pat nav cienīgs manu asaru. es eju savu, laimīgāku ceļu.

jūtos stipra, pārliecināta un gatava tam.

Atbraucu no fotosesijas jūrmalā(protams, arī papeldējos... vairāk nekā fočēju, bet anyway.) un oho! esmu apdegusi, ar sarkaniem pleciem, rokām, vaidziņiem un degunu. nebiju domājusi ka tas šovasar vispār notiks. protams, es šaubos vai man izdosies iesauļoties, ņemot vērā to ka tā kārtīgi tāpat nekad nav izdevies, es visu laiku apdegu.
kopš manas vārda dienas uzskatu ka mana vasara beidzot ir sākusies. izklaides, fotosesijas, labs garīgais, labas kompānijas u.t.t, tikai žēl ka vasaras pēdējā mēnesī, bet labāk vēlāk nekā nekad.
vismaz kaut kas notiek.

smieklīgi, bet es nolēmu nedaudz paskaitīt un iznāk ka šodien, līdz šim, par mani ir iedomājušies apmēram 35 cilvēki. kaut vai nedaudz, kaut vai tikai uz īsu brīdi, kamēr apsveic. bet nu tomēr. tāds sīkums, bet pozitīvi.
svētkiem būtu jābūt katru dienu. nav svarīgi, lieli vai mazi.

dodos nedaudz nosvinēt ar savām meitenēm.

Pagaidām šī ir viena no neforšākajām vasarām manā mūžiņā.

Tikko noskatījos Bedazzled (aizmirsu, kāds bija latviešu tulkojums. vārdusakot, tā bija tā komedija ar Brendanu Freizeru, kur viņš noslēdz līgumu ar Velnu lai piepildītu 7 vēlēšanās). Agrāk man viņa patika un vēl tagad patīk. Man gan šķiet ka šī filma ir nedaudz underrated jo tajā ir gan daudz labi joki, gan laba morāle.
Un šoreiz pati filma lika man aizdomāties. Pats storijs filmai tāds ka Freizers ir nūģis kuram tiek dota iespēja piepildīt savus sapņus un būt kopā ar savu sapņu meiteni. Kamēr viņš iejūtās Kolumbijas narkodīlera, pasaules jūtīgākā puiša un šarmanta geja u.t.t lomā viņš mainās pilnībā. No nūģa par diezgan simpātisku vīrieti. bla bla bla, man vislabāk patīk beigas. Kad viņš ir brīvs no Velna līguma un beidzot uzdrošinās uzaicināt savu sapņu meiteni uz randiņu, viņa viņam atsaka. Bet viņš nenokar galvu un turpina, ar smaidu uz sejas, dzīvot tālāk. Pavisam drīz atrodot jaunu, vēl labāku meiteni par viņa iepriekšējo aizraušanos.
Kā es vienmēr saku - nevienmēr viss notiek tā kā mēs vēlamies. no sākuma tas var šķist negodīgi un mēs to nesaprotam, bet vēlāk izrādās, ka viss notiek par labu mums, mūsu izaugsmei. Un agri vai vēlu, bet viss tāpat beidzās labi, tas ir atkarīgs no mums pašiem.

aj, es jūtos tā, ka varētu muldēt nonstopā, bet tomēr jābeidz.

Lai jums jauks vakars. :)

man sāk palikt bail, ka mans kompītis šajā karstumā varētu nosprāgt. šodien monitors palika baigi gaišs, es jau no datoriem neko nesejēdzu bet zinu ka kaut kas ir baigi sakarsis.

es patiesi ienīstu šo laiku. :@

I just realized. man pietrūks Igors un citi. es jūtos tā it kā mājas būtu zaudējusi. nejau pavisam, bet uz laiku.
sāp, anyways.