man patīk uz viņu lūkoties,kad viņš neredz- tā paslepus vērot un studēt katru sejas vaibstu, kā no jauna. pieskarties viņa lielajām rokām, lai sajustu, ka tās deg kā ugunīs. noķert viņa brīnišķīgāko un saulaināko smaidu, kas iekrāso viņa lūpas un acis tik gaišas. man patīk priecāties par viņa smieklu krunciņām pie acīm. un pacilāto balss tembru. reizēm man liekas, ka viņš manā sabiedrībā pārvēršas par septiņpadsmitgadīgu jaunieti, jo viņš izmainās- paliek jaunāks, bērnišķīgāks. starp mums nav nekādas barjeras, esam vienlīdzīgi. paliek skumji, kad atvadamies, jo šī situācija man atgādina sapni- kad viņš ir prom, man ir aizdomas, ka es to visu esmu tikai iedomājusies, ka tas noticis manā galvā. bet nē. tā ir patiesība. viņš ir īsts, kad viņa debeszilās acis meklē manējās un apmaldās. viņš ir tik neparasts, cik vien var būt. miermīlīgs un pozitīvs. kad viņš nepārdzīvo vai neraizējas, tad man ir jādomā par mums abiem- kas tad skums? vienam tas noteikti ir jādara. bet visādi citādi man liekas, ka viņš ir nokritis no skaidrām debesīm, nu vairs ne puisis, bet vīrietis.
un tā sapņotājs vīrietis atrada sapņotāju sievieti..