25 Februāris 2009 @ 17:46
 
turpinu nerimstošo cīņu pati ar sevi- tas ir tik neiespējami, kā cīkstēties ar vējdzirnavām vai bumerangu- vai nu bezspēks, vai arī neizbēgamais atkārtojums. vai es tā vēlos pavadīt visu savu atlikušo dzīvi? šajā ziņā es sevi galīgi nesaprotu- vai maz ir iespējams būt bezemociju cilvēkam manā profesijā? bet varbūt es pārāk visā iedziļinos. taču man ir ļoti smagi, es sevi šaustu un iekšēji sagrauju arvien biežāk. mājās pārnāku raudādama. nekontrolējami.. bet, nu, ko tu tādam padarīsi. man patīk, kad ēdot šokolādes konfektes, tā pielīp pie zobiem. un vēl man patīk, kad garāmejošie cilvēki nespēj no mana izskata un sejas izteiksmes noskenēt, kas es esmu, ko es domāju.šodien uznāca miegs klavieru stundā, gandrīz sāku klanīties sēžot pie klavierēm, pat teksts aizmirsās. gadās. šobrīd der tikai Gilmors, nekam citam es nespēju padoties labprātīgi.
 
 
 
Sirdī:: andante
Galvā:: David Gilmour- No way