Tik briesmīga sajūta. Es esmu no mammas ļoti attālinājusies. Kopš iestāšanās jaunajā skolā, man pietiek knapi spēka atvilkties līdz mājai, runāt un pārrunāt šīsdienas notikumus nespēju un negribu. Sākumā atbildēju, kad mamma vaicāja, kā man gājis. Tas bija septembrī. Tagad tā vairs nav. It kā mēs būtu pavisam sveši cilvēki, kas dzīvo zem viena jumta. Jūtos kosmiski vientuļa. Tad, kad man patiešām vajag cilvēku, kam uzticēties, pēkšņi ikvienam ir svarīgas darīšanas, vai pašam savas problēmas. Bet es taču savējos uzklausu! Cilvēki ir patmīlīgi un savtīgi. Kā rotaļlietu, kas sākumā tik ļoti patīk, bet vēlāk apnīk, mani atstāj novārtā... Nujā, kas tad te ko vairs auklēties? "Tu taču esi jau liela meitene!" Dažreiz man liekas, ka bez mammas parunāšanās vismaz pa brīvdienām, es sabruktu vai saietu uz īso. Nē, man nepietiek ar draugiem, kas man skolā, man vajag taustāmu cilvēku, kas lielākoties ir man blakus. Vajag..
Otra lielā lieta. Esmu pazaudējusi savus vecos draugus. Izsijājusi pa pasauli. Pa citām skolām. Un, kad es sāku ar viņiem sarunu, vai aizrakstu viņiem, viņi aizbildinās, ka nav laika, lai gan sēdēt pie neta laiks ir līdz 3 naktī. Tāds vēsums. Un es jūtos pie tā vainīga. Lai gan nevajadzētu. Bet vai tas tiešām ir savtīgi no manas puses uzzināt, kā viņiem iet, sajusties piederīgai pie viņu nozīmīgajām dzīvēm? Tagad būs jauna viela pārdomām..