šodien neglābjami pārsmējos, un sapratu, cik smagi ir sportot, kad mati ir vaļā un visu laiku traucē. un tā visu dienu. bet nu- nekāda vaina. viņi ir krietnu gabalu atauguši, man vismaz tā liekas un es kā matu fanātiķe, to protu novērtēt. kaut varētu pagriezt laiku atpakaļ, varbūt tas kaut ko mainītu, es varētu izlabot kļūdu, ko pieļāvu sadraudzējoties ar pianistu. viņš ir cietsirdīgs, nejūtīgs muļķis. man viņs žēl. kaut viņš beidzot kaut ko sajustu- sajustu sāpes, atraidījumu, vilšanos un visu negatīvo un skumjo, ko es piedzīvoju katru dienu ar viņu sastopoties. vai es varu savai apziņai ieskaidrot, ka viņš neeksistē? kaut tā vienkārši notiktu. skatoties uz viņu, es viņu neredzētu..
piere rievās.
Sirdī:: eheheh
Galvā:: Keane- Spiralling
saki