tādi kreņķi, ka gribas pierīties ar pretīgu ēdienu, raudāt kā 3gadīgam sīkajam un puņķoties pa labi un pa kreisi. pat šīsdienas skaistais laiks nespēja izžāvēt manas asaras un sakārtot seju, kas pēc specialitātes bija pilnīgi sasķaidīta 1000 lauskās.. man nepatīk justies vājākai, nekā esmu, vismaz pieaugušo acīs, vīriešu acīs. viņiem tā liekas kaut kāda spēle- ak, viņa raud, tad es esmu uzvarējis. stulbie lopi! pašreiz laikam es runāju tikai par vienu indivīdu. es viņu nicinu, turpināšu nicināt. ja es jau biju līdz šai dienai kaut cik samierinājusies ar šo domu, ka man nav paviecies pazīt viņu, tad šodien es laužu šo secinājumu. un man ir pretīgi, kad viņš visu laiku cenšas ar savām kustībām mani nomierināt- pasist uz pleca, vai pieķert pie rokas. un viņa vārdi, ka nevajagot uzreiz raudāt, ja kaut kas nesanāk, ir tik zemiski. es neraudaju, tādēļ, ka man nesanāk spēlēt, bet gan tādēļ, ka es apzinājos, cik ļoti es viņu tajā brīdī nicināju- asaras bija pašaizsardzība. un kā viņš centās man pieskarties, es rāvos ārā, kāpēc ir jāuzbāžas? vai viņš neredz, ka jau tā ir izdarījis ļaunumu? pasakot, ka man vēl nav galīgi prātiņa.. ļoti pedagoģiski, tas tiešām man palīdzēs saprast visu, par to es nešaubos.