Kūstu no laimes, tāpat kā sniedziņš aiz loga, kas kā pūdercukurs sijājas no debesīm. Dzeru Ziemassvētku tēju, priecājos par to, ka nekur nav jāsteidzas, ka māja brīnumainā kārtā ir tukša un, ka reizi par visām reizēm es laikam nogulēju iepriekšejo 6 stundu vietā- 9! :D Neko jau. Mati vēl aizvien čirkaini un paīsi, lai gan mani nepamet sajūta, ka viņi spītīgi cenšas kļūt garāki- pat tad, kad saiet spirālēs. Un nagi niez atkal nogriezt- šņik šņak, jēj. Nezinu, šoreiz laikam ar savu lēmumu nekur nesteigšos, lai viss rit savu gaitu.
Prieks par to, ka tagad nebūs jābolās uz Jāzepa Mediņa lielformāta bildi[vismaz uz 2 nedēļām] un, ka ausis pušu neplēsīs histēriski skaļais skolas zvans- gatavais ērms!
Pieņēmu izaicinājumu palikt pidžamā un staigāt pa dzīvokli basām kājām. Not bad at all. Ziemassvētku secial noskaņojums vēl kaut kur kavējas, vai paslēpies zem gultas un negrib līst laukā, šogad tik tiešām viss notiek ātrāk, nepaspēju pat attapties, kad pusgads jau aizsvilpa gar ausīm.
Apņemšanās nākamajam gadam? Vai maz tāda ir? Khm, nū, neļaut mani saplosīt maitu lijām, piedrāzt sīkumus un reāli domāt par savām vajadzībām. Egoiste. Tā arī vajag. :]
Ik pa laikam pret krūškurvi sitās kāds uzmācīgs, noklīdis taurenis, kas negrib mani likt mierā, pazudina mani ar savu sapņošanu un neļauj pamosties. Tipiski.