Tikos pēc ilgiem gadiem ar savu miesīgo tēvu... Nu, nav jau daudz ko stāstīt, tikai tas, ka viņš bija izmainījies izskatā- sarucis augumā, ja tas būtu pareizais formulējums. Ja godīgi, tad viņš mūs ar Edgaru nemaz nepazina. Ja es nebūtu pasveicinājusi viņu, tad droši vien ar drūmu ģīmi arī būtu aizsoļojis ātrā gaitā garām nemaz nepametot uz mums kaut niecīgu skatienu.
Mūsu neilgās sarunas laikā es konstatēju, ka viņam ir pie kājas, ko mēs stāstījām, viņam vajadzēja tikai kādu, kam pažēloties par savu "mokpilno likteni"- cik viņam tagad esot grūti, bet viņš cenšās, ļoti cenšās. Es tomēr tam pa īstam nenoticēju.
Ja ar mammu runājot pa telefonu, viņš bija skaidrā, tad mūsu tikšanās laikā es tomēr sajutu "zaļā pūķa" pēdas... Un arī smēķēšanu viņš nav atmetis.
Centos izturēties pēc iespējas laipnāk, taču man viņa nemitīgā vāvuļošana par saviem piedzīvojumiem un kautiņiem, nepavisam neinteresēja.
Laikam es un viņš nekad nemainīsimies. Es- palikšu tikpat skeptiska pret viņu, lai kā arī censtos par pretējo, viņš- mans tēvs- alkoholiķis...
Sirdī:: 
sad