red_hair_zane
19 Maijs 2008 @ 19:16
 
Dienas rit, pārvēršas nedēļās, tad mēnešos un tikai tagad es skatos uz lieki iztērēto laiku kā caur pirkstiem. Vienīgais, kas mani spēj nomierināt ir, ka katram notikumam ir sava gaišā puse. Mazs, bet tomēr- cerību stariņš.
 Laiks pēdējās dienās kļūst siltāks taču saule nemaz netaisās izbāzt galvu no mākoņiem.
Fotosintēzes procesā ar hlorofilu bagātie zaļie koki priecē acis, viss kuplo un zeļ! ... Ieelpoju vides un dabiski piesārņoto gaisu un nodomāju:" Ah, cik gan svaigs gaiss!"- rūgta patiesība par to, ka cilvēki nesaprot, ka pilsētas gaiss, kas pilns ar dažādām ķīmiskām gāzēm, ar radiāciju, ar videi kaitīgiem atkritumiem utt., nekad nebūs svaigs vai tīrs. Kā jūs, ļaudis, to neapjēdzat?!

Dusmīga uz visu pasauli. Visvairāk uz L. un S., kuras mājturības stundā baroja mūs- pārējās meitenes- ar tādu barību, kuru varētu ēst tikai badā nomocīti suņi. Kaut kādas "ķeskas", kas dīvainā kārtā bija makaroni.
Klausos tuc tuc un saprotu, ka pavilkšu visus ekšus, vienalga kāda atzīme būs, bet pavilkšu...


 
 
Sirdī:: stressfull
Galvā:: September- Cry for you