Šodien, no vienas puses skatoties, bija "zamečateļnaja" diena! Bija ar klasi no rīta jāiet uz RAV atvērto durvju dienu un pēc tam vajadzēja skolā notikt fizikai- vienai stundai! Bet, notika brīnums, jo mūsu učenīte mūs uzkūdīja uz bastošanu! :)) Spēj tam noticēt?
Tā lūk, diena izvērtās īsāka. Gribējās aliņu, bāc! Kuš! :) Neraksturīgi man!
Bet vakars jau tik skaists nesanāca... Kā gadījās, kā nē- protams, mani tas pārsteidza- Viņš bija atnesis abas grāmatas un lepnumā pilnīgi spoži staroja! It kā tas būtu kkas nepārspējams! Pfff!!!!
Mana vijoles skolotāja turpat minstinājās garderobē ar savu garo mēteli, pilnīgi izlikās, ka viņa tajā neapmaldās! Un, ieraugot Viņa klarnetes skolotāju Vanagu, viņa uzreiz saka:"Kur tad tu brauc?" Vanags atbildēja, ka uz imantu. Viņš tur tagad dzīvojot, piedāvājās viņu aizvest, bet Liepiņa jau vairs nedzīvoja Imantā, tādēļ atteica. bet viņai nevilšus paspruka:" Tad jau paķer manu Zanīti līdz!" Kā man gribējās iebilst, bet es kā nolēmēta sekoju sajūsmā apkārt spriņģojošajam Viņam, kas arī tikai aizvizināts uz mājām!
Damn it!
Sākumā viņš mani mēģināja izprašņāt, bet tā kā es dabūju atpakaļ savas grāmatas un man ar viņu vairs nebija nekādas saistības, es varēju bozties cik uziet. Atbildēju nenoteikti un īsi. Liekas, ka Viņu tas apmatīgi nokaitināja, bet tēloja bezrūpīgo puikiņu. Lai jau sper zibeņus gaisā, ja vēlas! Man vienalga!
Viss beidzās ar to, ka viņu izlaida pie krievu skolas un nepasakot čau* man tas nebija vajadzīgs) aizcirta durvis ar skaļu blīkšķi!
Un pēc tam, kad vakarā skaipā biju onlainā, viņš man jautā:"Viss ok?" Kā man tad gribējās viņam iegāzt! žēl, ka nebijām aci pret aci! es neko nenožēlotu un tādu scēnu uzrīkotu! Ļaunatminīgā kaķene!
Viss, pietiek.