Eh, ar ko lai sāk?
Dzīve pat dvēseliski vientulīga, pat bez blakus esoša, vienādi domājoša cilvēka, ir skaista un neizdibināma. Tu pa to maldies, kā pa biezu miglu- nezini, kas tevi sagaidīs pēc 20 minūtēm...
Vai es pārdzīvoju? Nē. Iekšēji jau sirds sen izāpējusies un izraudājusies, bet pati esmu unemotional, kā nodēvēja mani pēc horoskopa zīmes, jā. Lai gan jūtu, elpoju, dzīvoju tāpat kā agrāk, ja ne pat labāk! Esmu patiesi mainījusies. Uzskati, ka vajadzīgs otrs cilvēks ir maldīgi. Kamēr vēl neesmu nobriedusi, varbūt visu pārlieku sadramatizēju, temperments raujas uz āru, ne vienmēr labākajā nozīmē...
Lai gan laiku atpakaļ nevar pagriezt, nožēla ir nevietā. Neiešu jau "slīcināties" pēc katras sīkākās kļūmītes. Un, šī viena iemesla dēļ, man patiešām ir jādzīvo uz priekšu, neraugoties aizmiglotām acīm pagātnē, man ir jāuzstāda sev citi, nozīmīgāki mērķi.
Saprast es apratu to jau sen- div' reizītes mani jau atraidīja, trešo reizi es vairs neļaušu sevi sāpināt, lai ko tas prasītu...
Bet, kā jau teicu, naids pagaist, kā vējš, kas iztrakojies mežā un izrāvis kokus ar visām saknēm...
Tikai uz priekšu...