red_hair_zane
15 Janvāris 2008 @ 20:34
 
Pamests ceļš, kas nobērts dzeltenzaļām lapām. Viss ir kluss. Nevienas dzīvas dvēseles. Tikai pamestā ceļa malā ir koks- vecs kā pasaule, kura bezlapu asajos zaros sēž nogurusi bezdelīga. Tā raustās elsās un trīc pie visām miesām. Tai ir auksti. Viņa vēlas nosnausties, bet baidās, ka nomirs aiz skumjām pēc savas ģimenes. Bezdelīga nolaiž galvu un paslēpj to zem savārgušā spārna. Viņai ir jātiek mājās, mājās, kur viņu gaida un par viņu baiļojas. Sirds viņai aulēkšoja tik strauji, likās- tā apstāsies. Taču nē- tie bija tikai vientulības māņi, kas vēlējas viņu paturēt savā gūstā uz visiem laikiem. Bezdelīga pacēla galvu, izdzirdam kādu tālu, bet ļoti skaidru skaņu. Tas nebija putns, arī vējš ne. Tā bija vīzija. Viņa nepadevās un aicināja bezspēcīgo bezdelīgu ātrāk doties ceļā. Bezdelīgai pēkšņi kā akmens no sirds novēlās. Viņai vairs nesāpēja. Viņa izpleta savus jau spēkpilnos spārnus un lidoja, lidoja tik augstu, ka cilvēka acs to vairs nevarētu saskatīt. Viņa bija brīva...
 
 
Sirdī:: artistic
Galvā:: Thunderstone- Spread my wings