Šodien nejutos īpaši labi, it sevišķi, uz vakara pusi, kad bija MS.
Solfedžo biju tikai es un viens smuks zēns( uzzināju, ka viņš spēlē klarneti, bet vārdu vēl neesmu dzirdējusi no manas skolotājas mutes), kurš visu laiku mani mulsina: skatās uz mani ik pa laikam, smaida tādu sirsnīgu un mīļu smaidu... Es pat nezinu, ko domāt! Pat padziedāt normāli nevarēju- tāds satraukums un vēl aizmirsu kā sauc vienu akordu! Tik apjukusi un sarkana es biju! :/ Not good at all...
Pēc tam, vijolē, rokas drebēja, pirksti neveikli šļūkāja pa stīgām kā tādi iesācēji! Jutos patiešām stulbi. Notis taču zināju!
Pie vainas milzīgā pārpūle. Mani māc nepanesams nogurums, acis pašas no sevis aizveras. Nezinu. Atnācu mājās pilnīgi sagrauta.
Skolotāja ieteica neapmeklēt līdz trešdienas ieskaitei nevienu mēģinājumu, lai visa uzmanība, visi nervi koncentrētos tikai un vienīgi uz VIJOLI!
Klau1 Laikam tā arī darīšu! gribu beidzot tā kārtīgāk samācīties, lai dabūtu 9! Es taču to varu, bet slinkums maisās pa vidu.
Jāmācās tagad visu nakti bioloģija saistībā ar rītdienas olimpiādi. kāds labums man no tā? Atbilde: lieliska atzīme žurnālā+ īsāka darbadiena. :)