klusuma ieskauta, staigāju pa naksnīgām ielām, mēģinot domāt. neveicās.
ēnas mani līgani un rāmi apņēma, cerot sagūstīt manu dvēseli. neizdevās.
laternu gaisma iespīdēja acīs, cenšoties apreibināt mani. nerealizējās.
es stingri stāvēju uz savām kājām un pat ne milzīgākais aizvainojoms, nepasacītais vārds, neizdarītais darbs, nenoraudāta arsara mani nespāja ievainot. bet tāda es biju toreiz.
smagas, asaru pilnas aces raudzījās pietvīkušajās debesīm, minot vai vieglāk kļūs, zvaigznes neatbildēja.
pār mani sāka līņāt smalks lietus, mēness asaras par pagājušo mani.bet bet bet, es nespēju, nespēka apņemta noslīgu ceļos un nesavtīgi raudāju, tā no visas sird, acis iezīmējās melnas, notecējusi tuša. ķermenis raustījās nevaldāmās elsās. un un un
tad garām gāja KĀDS. piecēla, pasmaidīja un pat vistumšākajā nakts laikā palika līdzās man..
mainījos, mainīšos, kļūsu agrākā es. spēkpilna, daiļa, lepna, sevis mīloša...
piedodiet.