es šodien redzēju margrietiņas.

bet biju es putunubiedēklis augstu debesīs. un tad mani notrieca no mākoņmalas.

es reizēm par sevi varu smieties līdz asarām, bet tas jau ir labi, ka var un prot pasmieties par sevi, ne?
un tomēr, smejos par stulbumu..

es sapratu, ka tas viss ir tikai mūsu domās..

ir dziesmā vārdi tādi.
bet tu esi pieaudzis man un nevaru palaist tevi vaļā..

man tas laikam ir par traku un sāpīgu.

ir lietas, par kurām turpinu sapņot. un tas izklausās tik bezjēdzīgi.
reiz kāds sacīja, ka ir jāsapņo, lai būtu iemesls dzīvot, lai piepildītu savus sapņus, lai tiektos pēc tiem.
bet es dzīvoju bez sapņiem, šodienai un tagad.. un varbūt tieši tādēļ man rādās sapņi, kuri paredz, ka dzīve aprausies drīz..

un nav neviena, neviena paša šobrīd man līdzās.

jāiedzer uz veselību. jo nu tā ir sačakarēta bezgal un mal.


gribu, lai kāds mani pastutē, vismaz, lai neatstāj vienu šeit un tgd.

un kapēc ir tā, ka laime tā sāp?

iekš LV beidzot.
un ietinusies segā ar tējas krūzi dziesmām atmiņām un asarām..

es gāju un viņš sekoja. nāca vilnis un noskaloja netīrumus no manas dvēseles. pienāca, pacēla un mēs iegrimām jūrā. pilnmēness apstaroja mūsu sejas un viņa lūpas maigi skāra manējās. vārdos vnk neaprakstāmi. un tad viņš runāja par mīlestību, ka tas nenotiek tikai tā pat.

par aizbraukšanu un lietām, kas nepiepildīsies. aizbrauksim katrs uz savu pusi, bet sirds tomēdr paliks vienotas, jo tas ir kas īpašs..
es kavēšos atmiņās, klausoties dziesmas un guļot viņa dāvinātā t-kreklā. un protams, atmiņas. siltas un vasarīgas.

klauna seja.
tad, kad smaidu - citi smaida. jo tas ir patīkami un pozitīvi.
bet tad, kad nesmaidu, izskatos bēdīga. kamdēļ? jo no smaidīšanas lūpu kaktiņi ir izstaipījušies.. un nošļūk. ah.

galējības.