un klusā pustumsā viņa klausījās 'Julia'.
lōģiski, ka acīs sariesās asras, jo saprata, ka vairs nebūs labi.
un jūtu, ka nav.

man, lūdzu, uzdāviniet milzonīgu dzēšgumiju, lai varu izdzēsties no pagātnes/tagadnes - nebūt.


un viņa raudāja.

laikam turiene mani pārvērta par sīku, gruzdošu ogļu kaudzīti, kura var savā vaļā vārīties - nepārtraukti..

un agrāk valdīja tāds pozitīvisms no manis. /Džii smagi nopūšas/

garšo man silta tēja - citrusaugļu.
un iekšā vārās dusmiņa un joprojām bezgalliela neziņa.
dusmiņa par:
^sevi
^viņu
^izvēlēm
^citiem neizlēmīgajiem
^meliem
^klusumu
^vientulību
^par dumiņām
^par bubuļiem saviem
^par būšanu bubulim
^..

laikam jau tiešām vieglāk uzklausīt citu problēmas un sevi nodarbināt ar to risināšanu, nevis aizdomāties par savām, kur nu vēl pielikt spēku to risināšanai..

es joprojām esmu tepat. lai cik tas bezjēdzīgi izklausītos.

un akmens man šodien no sirsniņas novēlās..

agapimō.

nāc atpakaļ..

es nevaru lasīt romantiku, peh.
labāk jāpieķeras kādam kriminālromānam - galvas palauzīšanai, yey.

ka reiz būs labi..

šodien līst. un man pietrūkst viņa apskāvienu, glāstu un viņa paša.

es gribu redzēt krītošu zvaigzni un vēlēties..