es aizdomājos, citādi nerakstītu, bet vēl neesmu tikusi līdz beigām.
ir jābūt ļōti drosmīgam, lai to pieņemtu. centīšos.
un un un vai ir vieglāk dzīvot skaistos melos? un beigās spēcīgi atdurties pret patiesības nažiem? arī kā kuram labāk tīk.
paldies par filmu.

gribi dzirdēt lielāko absurdu? :) - jā! patiesi labāk ir dzīvot skaistos melos! cilvēks nespēj dzīvot bez dailes, pieņemot patiesību.. viss kļūst relatīvs. saka jau, ka tad tik cilvēks iemācoties ieraudzīt īstās vērtības..muļķības! nē, patiesībā jau cilvēks pats ir piešķīris it visām lietām jēgu - nonākot pie pirmsākumiem - ka jēgas nav, tā ir visa sagruve.

varbūt tiešām labāk neiedziļināties, neļaut sev svarīgajām lietām (nu tām-kuras esi sev atzinis par vērtīgām patreizējās dzīves laikā dažādu apstākļu dēļ (visbiežāk-no pieredzētā. galu galā - mūs veido mūsu pieredze.)- nevajag ļaut tam pazust. ja zūd iemesls dēļ kā kaut ko darīt.. vot tad nevar saprast kur ar savu dzīvi likties :) it kā esi sapratis VISU,bet.. nu varbūt vienkārši es vēl neesmu sapratusi ko ar šo sapratību tagad darīt.

nācies vienu secināt-tas par ko pati agrāk smīkņāju- galvenais patiesi ir harmonija ar sevi!
redz- re kur tava dzīve! redz kur tavas domas un izpratne par lietu kārtību! gribēju teikt- redz kur tavas iespējas, bet.. tās ik pa brīdim mainās/gribētos domāt, ka palielinās. izdzīvo dzīvi, nekāp pāri sev, nestrīdies ar citu patiesībām/iemācies tās pieņemt, atrodi to kas tevi dara laimīgu (laimīgāku kā ikdienā), esi iecietīgs pret citiem, atrodi par ko rūpēties un ļauj rūpēties par sevi pašu..un kas man uzstādits kā mērķis- atstāj aiz sevis ko paliekošu!! :) (par šo jādiskutē atsevišķi)
padari savu dzīvi dzīvojamu!

man liekas negodīgi vien tas, ka mēs šīs lietas atklājam tik agri! un patiesībā nav tās pieredzes lai spētu konstruktīvi salīdzināt, patreiz esam pakļauti arī tik neskaitāmiem ietekmējošajiem faktoriem - visi zina ka nepieciešama izglītība, jācenšās iegūt pēc iespējas labāks darbs/labāk apmaksāts, jāveido ģimene, jābrauc atpūsties uz ārzemēm, jāpērk dzīvokļi, jātiecās uz augšu, jādzīvo saskaņā ar sevi...kam tas viss- laikam īsti atbildi nezina neviens. bet ja to nedarīs- tad jau vispār vairs nekādu cerību uz normālu dzīvi nav...ne tā? :)) visi jūt absurdu, bet pretoties tam nespēj. un varbūt arī nevajag. tā kā pati jūtu, ka esmu jau iebraukusi pretrunās, teikšu to pašu ko Pitagors, kas vienmēr palīdz izgrozīties no jebkuras situācijas- "katrai lietai ir divas puses, un kā likums- pilnīgi atšķirīgas!" :)


protams šo visu varam arī norakstīt uz jaunības maksimālismu, pieredzes trūkumu, lietu vērtību/nevērtību pārspīlēšanu, vnk vēlmi nebūt tādam kā visi, indigo auru un sazin ko vēl. neesmu tā arī iemācījusies domas noformulēt īsi un saprotamāk.


Life isn't about finding yourself
Life is about creating yourself!!!!
/George Bernard Show/

un tomēr gala rezultāts/kopsaucējs mums ir radies - cilvēki paši lietām ir piešķīruši jēgu...redzi tad mums atliek vien pašiem piešķirt jēgu arī savai dzīvei! :) vienkārši vai ne? ne tuvu!! :))

piedošanu. saruna ar citiem vienmēr saruna pašam ar sevi.
Laime ir visu lietu kārtība. nekas vairāk.

Prieki un bēdas, jūsmas un dusmas; laimē un nelaime - viss nav nekas pats par sevi, visam ir tik svars, cik tu tam to piedod, viss ir tāds, kādu tu to uzņemsi. Laime var vāju samaitāt, nelaime stipru spēcināt. Visu, kas no ārpasaules tev nāk pretī, izlieto savas dzīves uzbūvei. /īkšķis gaisā/

nupat jau pietiks.

bet jautājums joprojām paliek atklāts!.
ne jau jēgu piešķiršana noteiks vai mēs būsim vai nebūsim vieni.
jā,jutīsiemie laimīgi, piešķirot jēgu, bet atkal ilūziju pasaule. un vai mēs visi to vēlamies? katra paša ziņā.

paldies.