Debesis vakar atgādināja debesmannu, caur kuru par visām varītēm cenšas izlauzties saule, pa ceļam daudz kodu lūpās un domāju, cik liels spēks jāpieliek, lai pārkostu, bet varbūt tas ir pa spēkam tikai vampīriem. Es teiktu, ka varbūt vakardiena bija more sane nekā janvāra vidus, bet varbūt tas ir saistīts ar notikumu attīstību perspektīvā. Mamma teica, lai beidzu kā vista gatavoties uz perēšanu un vai nu ir, vai nav un tas laikam nozīmē svētību izvēlēm. Tagad man patiesībā svarīgi ir dzirdēt tikai vēl viena cilvēka teikto.

upd.pagaidām vienīgais būtiskākais arguments pret ir finansiālā situācija. damn, kā es esmu pārtērējusies.

Pēdējās dienās galvā neparasta koncentrācija traku domu un ideju, kuru īstenošanu attur tikai manas bailes.
Tanī pat laikā dažas manas idejas sāk izklausīties pēc labi nostrādātiem plāniem.
Bet tas pelēkums gaisā šobrīd ir neizturams, vēl tikai jānobriest domai par to, ka jebkas būtu labāks par šo.

Vakar, ielienot guļammaisā aukstajā gultā, cīnījos ar divām ļoti spēcīgām izjūtām, kur, lai arī ne tīrā esencē, vijās iekšā gan skumjas gan dusmas. Visticamāk, jau netaisnīgas dusmas un nepamatotas skumjas, par ko domājot, stāvot pie luksofora pa ceļam uz darbu, pēkšņi ienāca prātā apzīmējums "choice that isn't yours to make". Un tad bija tā sajūta, ka tu pacel galvu un ieraugi visu pēkšņi pavisam citām acīm. Ar tā cilvēka acīm, kurš neapspriedīs 19.janvāra meilu un ies pie ārstiem un zinās, ko darīt pēc tam. Un izdarīs savas izvēles, kas nebūs atkarīgas no citiem, kuriem varbūt kāds izrādās par gļēvu.



From upstairs, there was a new sound. The only sound that could touch me in this endless instant. A frantic pounding, a racing beat... A changing heart.