Vakar, ielienot guļammaisā aukstajā gultā, cīnījos ar divām ļoti spēcīgām izjūtām, kur, lai arī ne tīrā esencē, vijās iekšā gan skumjas gan dusmas. Visticamāk, jau netaisnīgas dusmas un nepamatotas skumjas, par ko domājot, stāvot pie luksofora pa ceļam uz darbu, pēkšņi ienāca prātā apzīmējums "choice that isn't yours to make". Un tad bija tā sajūta, ka tu pacel galvu un ieraugi visu pēkšņi pavisam citām acīm. Ar tā cilvēka acīm, kurš neapspriedīs 19.janvāra meilu un ies pie ārstiem un zinās, ko darīt pēc tam. Un izdarīs savas izvēles, kas nebūs atkarīgas no citiem, kuriem varbūt kāds izrādās par gļēvu.



From upstairs, there was a new sound. The only sound that could touch me in this endless instant. A frantic pounding, a racing beat... A changing heart.