No sākuma viņa paziņoja, ka vēlas PUMA somiņu, kad lūdzu atnākt un izvēlēties, kādu, viņa nopirka PUMA "koferi". Un priecājās, ka jaunā soma nav tik liela kā vecā, lai gan patiesībā viņai nebija taisnība.
Labi, ka vismaz ir koferis.
Šīrīta trauma=kāds mēģina salauzt zvana pogu pie durvīm, un, kad tās beidzot atveru, izrādās, ka tas vis nav tēvs, bet kaut kāds onkulis un tobrīd bija visai traumējoši stāvēt apakšbiksēs un klausīties par elektrības zudumu līdz trijiem.
Un es dikti gaidu sestdienu.

manī pamoduesies nepieciešamība kaut ko radīt
(un ne jau bērnus, jopcik!)
tikai jāsāk?

Kaut kā naivi ticēju, ka līdz manīm tas neatnāks, bet nē- es esmu visu nakti sapņos ar lāzeru rokās skanējusi produktus, kad paskatos pulkstenī, tas rāda nevis stundas, bet latus un vispār tas nesanāk īpaši smieklīgi, jo jūtos reāli izdrāzta, kā arī esmu jau uzspējusi sadirsties ar andreju un vispār nav naudas, par ko man īpaši šodien ir nenormāla škrobe, vēl jo vairāk tādēļ, ka vienīgais cilvēks, kas varētu man to aizdot, ir aizbraucis uz darbu.
Debīli, debīli, debīli. Atkal tā sajūta, ka varētu vienkārši sev sist vai ar nagiem plēst ādu, jo nezinu citu veidu, kā izlādēties. Protams, ka cigarešu nav, viskiju no skapja es negribu, turklāt es negribu tā mierīgi nomierināties, es gribu ārdīties līdz galam.
Es nezinu, kas tas ir par mēslu, kas mani tā moka.

You should wake up before the wrath comes.