Protams.
Diena ar datoru izvēršas par dienu ar nasingduingu.
Vienīgais labais, ko šodien varu paspēt izdarīt ir uzvilkt Londonā iegādātās kurpes un notriekt kokteiļos pēdējo šīsnedēļas izdzīvošanai paredzēto naudu.
Sauciet mani par Raimondu Paulu.

Update: atcerējos cīņu par džina bundžiņu Viļānu klostera telpās. Un to, ka ar Kasparu S. iedzert nekad nav ne skumji, ne grūti. Ceru, ka tas nevienu nekompromitē.

mani sapņi pēdējā laikā ir vienkārši graujoši
ar graujošiem notikumiem par graujošām tēmām
par visu to, ko nevienam nestāsta
tā laikam saucas zemapziņa, ne?
bet es nemaz nezināju, ka man tur ir tādi brīnumi
johaidī.

Un Le Mirail joprojām streiko, nasingduings ir mans otrais vārds, mācīties nemāku, negribu, nesanāk.
Angļi ir angliski, pat pārāk.
Un nav skaidras vīzijas par nākotni, kas pārsniedz tuvāko divu nedēļu robežas.
Varbūt Francijā cilvēki iemācās dzīvot mirklim. Varbūt viņi vienkārši ir pārāk tuvredzīgi, lai domātu par nākotni.
Vive la greve ir Francijas otrais vārds. Demonstrācijas ielās ir topošā vēsture. Streikā cilvēki neizkliedz naidīgus saukļus, bet piemēslo ielas, dzied no busiņu jumtiem, dedzina signālraķetes un daudz trokšņo.
Neparedzamība. Daudz.

A pas de loup
Et en ayant une faim de loup
Un jour est tombé