Vakar satikos ar draugiem no bijušās klases. Sajutos kaut kādā ziņā sveša. Vai nu man moka paranoja, ka visi mēģina kļūt ūberstilīgi, vai kā, bet tad, ja cilvēki kā augstie priesteri sāk bārstīt savus verdiktus par to, kas labs un kas slikts, man negribas vērt vairs muti vaļā. Jā, varbūt aiz gļēvuma, jo arī manis teiktais var krist nežēlastībā, bet drīzāk gan tādēļ, ka cilvēki nav pat atvērti diskusijām. Eh.
Un pats sūdīgākais ir tas, ka es šo cilvēku starpā pazaudēju sevi. Tjipa, uznāk pārdomas par to, ka varbūt visi citi tiešām māk dzīvot, tikai es nē. Citi brauc uz Bosniju, citi tusē uz Parīzes jumtiem. Un neviens jau man it kā neliedz darīt to pašu, tikai, lūk, neatbildēts paliek jautājums par to, vai es to darītu, lai būtu tikpat ūberstilīga kā visi citi, vai arī tādēļ, ka no sirds ilgotos to darīt.
Vēl iešaujas prātā doma par to, ka es šajā kompānijā esmu pasākusi justies slikti tādēļ, ka neviens tā pa īstam neinteresējas par mani. Bet, ja tā padomā, tad neviens tā sirsnīgi neinteresējas ne par vienu. Un laikam es pati neinteresējos tik ļoti kā vajadzētu. Bet pagale nedeg viena un blabla.
Domās redzu kvadrātiņus, kā Simos, kas apzīmē Tavu attiecību statusu ar citiem. Jo ilgāk Tu ar dažiem Simiem nesatiecies, jo sliktākas kļūst jūsu attiecības un beigās tā var pazaudēt draugus un tad savukārt nevar pakāpties pa karjeras kāpnēm, vai arī tad, ja Tu rīko ballīti, uz to neviens neierodas un Tevis vadītais Sims apraudas un turpina to ik pa brīdim darīt visas turpmākās dienas. Labi, ka operētājsistēmas pārinstalēšanas nolūkā no šīs spēles nācās atvadīties. Var jau uzinstalēt par jaunu, bet es labāk to uztveršu par zīmi.
Eh, eh. "Draugs, paies skolas gadi un tāles aizsauks mūs..."
Šodien pašapmierināti nodrasēju pa universitātes centrālajām trepēm. Es ceru, ka ticējumi par tām trepēm uz maģistrantūru neattiecas.
Vajag darbu. Lai gan pagaidām vēl ir stadija, ka "vajag tādu darbu, kādu gribu". Cerams, ka stadija "jebkādu darbu, ka tikai darbs", neiestāsies pārāk drīz.
Kaut kā kļuva ne pārāk priecīgi.