Ja seja būtu šaurāka, es būtu kā izlieta ..., nodomāju, ieraugot sevi veikala spogulī. Apzināti vai neapzināti es esmu uz to gājusi, vienīgais derētu atgriezties pie iepriekšējā svara.
Trešdien ir pirmais Olivera mēģinājums, bet piektdien ir mēģinājums pie Rūtas, kas nozīmē nāvi un augšāmcelšanos.

Uzrakstīju garu e-mailu un palika labāk ap sirdi. Izrādās, cilvēki var palīdzēt arī tikai ar būšanu, jo tādēļ, ka viņi ir, viņiem var rakstīt vēstules, kurās arī pašam atrast sevi.
Kādu laiku domāju par to, vai šo vēstuli kā bcc nenosūtīt vēl kādam cilvēkam, bet nē. Jo ne vienmēr to, kas veltīts vienām ausīm (acīm), arī otrs cilvēks izpratīs un tulkos tāpat. Pat ja gribētos, lai arī otrs cilvēks to zina.

Sapnī ar māsu un vēl dažiem pazīstamiem cilvēkiem biju Parīzē, kas nepavisam nelīdzinājās šai pilsētai, jo panorāmā nebija ne Eifelis, ne kas cits typiquement francais un mājas bija tik augstas, kā tas pēc maniem priekšstatiem varētu būt Ņujorkā. Bet mani nevar apmuļķot - bija tās pašas sarkanās lapas, kas dažiem kokiem septembra vidū bija Parīzē, uzraksts "Piscine", uz kuru mēs gribējām iet (pardon, braukt ar metro pēc maillot de bain pirms tam uz hotel) un kafejnīcas, kurās drīkst smēķēt (gan, kā izrādījās, ne pie galdiņa, bet blakus telpās, jo viesmīlis piesējās Rihardam, kas sāka smēķēt pie galda. Bet atkalredzēšanās prieks vislielākais bija ar māsu, kuru es nebiju redzējusi gadus.

Un vēl es pie sevis nosmējos un nodomāju - re, kā, man bija Londonas kompānija, tagad būs Parīzes kompānija.
Un tad es pamodos un nodomāju - noot!