Sapnī ar māsu un vēl dažiem pazīstamiem cilvēkiem biju Parīzē, kas nepavisam nelīdzinājās šai pilsētai, jo panorāmā nebija ne Eifelis, ne kas cits typiquement francais un mājas bija tik augstas, kā tas pēc maniem priekšstatiem varētu būt Ņujorkā. Bet mani nevar apmuļķot - bija tās pašas sarkanās lapas, kas dažiem kokiem septembra vidū bija Parīzē, uzraksts "Piscine", uz kuru mēs gribējām iet (pardon, braukt ar metro pēc maillot de bain pirms tam uz hotel) un kafejnīcas, kurās drīkst smēķēt (gan, kā izrādījās, ne pie galdiņa, bet blakus telpās, jo viesmīlis piesējās Rihardam, kas sāka smēķēt pie galda. Bet atkalredzēšanās prieks vislielākais bija ar māsu, kuru es nebiju redzējusi gadus.

Un vēl es pie sevis nosmējos un nodomāju - re, kā, man bija Londonas kompānija, tagad būs Parīzes kompānija.
Un tad es pamodos un nodomāju - noot!