Šorīt sms formā saņēmu pirmo uzaicinājumu uz darba interviju vienā apģērbu veikalā. Vieta, manuprāt, ir potenciāli laba, stundas nē, jo pusslodzes darbs, bet, paļaujoties uz to, ka jebkura intervija ir labs treniņs, būs vien uz to interviju jāaiziet. Lai arī nedēļas nogale Londonā beigās bija izcili nogurdinoša un principā atkal veltīta citu priekam, kaut kā sanāca noskaņoties uz aktīvākiem darba meklējumiem un, iespējams, tas arī vainagosies panākumiem, jo vakar, ieklīstot vietējā viesnīcā, sanāca uzrauties uz latvieti, kura bija šausmīgi pozitīvi noskaņota un solījās man par katru cenu palīdzēt dabūt darbu. Pēc tam, kad atstāju CV, viņa vēlāk piezvanīja un pastāstīja, ka rekomendējusi mani darbam reģistratūrā kā savu draudzeni vienas citas viesnīcas menedžerim tajā pašā viesnīcu tīklā. Nelaime tikai tāda, ka menedžeris līdz 18.maijam ir atvaļinājumā un līdz ar to ir jautājums, cik lielas cerības uz to ir vērts likt, lai gan man liekas, ka tas ir cerīgāk, nekā vienkārši sūtīt cv. Bet kopumā šāda atsaucība un vēlme palīdzēt bija baigi pārsteidzoša, īpaši zinot latviešu tautas nacionālās īpatnības. Bet nu jā, drošvien neviens cits, izņemot mūs pašus, tās neizmainīs.
Dienas režīms gan ir diezgan lielā dimbā. Vakar nolūzu septiņos vakarā un tad atkal pavadīju bezmiega nakti, lai nolūztu septiņos no rīta un pieceltos tagad. Šodien dejošana+jāuztaisa bankas konts+jāaiznes anketa vēl vienam bāram, kurā sagribēju strādāt un laipns aziātu izcelsmes pusis man vakar, dodot anketu, samācīja, kas jāraksta, lai mani pieņemtu. Tā kā cerības ir.
Un Santa, brauc šurp strādāt te.