Man ir drusku bail

upd. Ja tas viss nebūtu par spēka pozīcijām, kurās būt ir tik patīkami, par varu, kaut arī ceturto. Fak, faak.
upd.2 Un ja tas nebūtu par mana lēmuma nozīmes mazināšanos. Par sajušanos gribētai un gaidītai. Bet tā vietā ir liels pelēkums, viss ir pelēks, visi, bļeģ, ir dusmīgi ir nogruzīti un es nevaru to vairāk izturēt. Es neesmu pieteikusies brīvprātīgā darbā uz nogruzīto cilvēku glābšanu, es negribu vilkt nevienu ārā no atvariem, fakin, get a life. Es varu paturēt Tev roku, bet negaidi, ka es Tevi aicināšu pie sevis.
Es zinu, ka es esmu daudz stiprāka, nekā izskatos, bet tādēļ tas laikam ir jo lielāks izaicinājums arī mani dabūt lejā.

Palasot draugos dienasgrāmatu lentu, brīžiem liekas, ka man draugos ir tikai reliģiski fanātiķi. Savā ziņā no kristīgā viedokļa tā varētu būt labā ziņa par jaunās paaudzes atgriešanos, bet tā kā 90% gadījumu tie ir ellē ratā izrauti (visticamāk, amerikāniskas izcelsmes), no kristīgās teoloģijas un ideoloģijas viedokļa apšaubāmi teksti, drīzāk paliek dusmīgi un skumji. Iespējams, ticība un prāts nav apvienojamas lietas, bet es pastāvu uz inteliģentas ticības iespējamību, kur cilvēks arī pats kaut ko ir spējīgs izdomāt, nevis tikai atražot sazin kur sagrābstītus citātus vai, nedod Dievs, jūtūba videofilmiņas.