Sēžu un dzeru zemeņu zaptes uzlējumu un ēdu desmaizi.
Skatos laukā pa logu.
Kur vēl ikdienišķāk?
Vēl šī nedēļa, tad nākamā, kad jāprezentē zpd.
Tad vēl viena mācību nedēļa, kuras laikā atkal kaut kas būtisks notiks.
Un tad viena brīvlaika nedēļa, kuras laikā es bruņošos ar mugursomu un došos uz Priekuli un tad vēl kaut kur, un tad vēl.
Un es sākšu strādāt Mērķī, ja sarunāšu ar kādu savu paziņu.
Un tad es rakstīšu. Varbūt. Bail no nākotnes.
Un maijā es uz to koncertu aizbraukšu. Kaut viena un kaut ar stopiem.
Un tad vēl varētu kaut kur aizbraukt.
Jaukā sajūta, kad esi no saistībām brīvs.
Vai ne?

Man bija, ko teikt.
Bet es aizmirsu.
Citēt Tolkīnu? Nē.
Nupat atkal nekā negribas.
Ir slikti, tikko vēmu un visu slikti redzu.
Es tajā jobanā bibliotēkā nosēdēju 4 stundas.
Es gribēju, mājup ejot, uzpīpēt.
Nevienam nebija ne šķiltavu, ne sērkociņu.
Man pašai riebjas, ka es smēķēju. Bet nu. Nu bet.
Man daudz kas var riebties un riebjas.
Man riebjas klusā centra smarža. Es nesaprotu, kas tur tik ļoti vienmēr var smirdēt.
Es ļoti nokaunējos no Zeļļa.
Vilinošas reklāmas man pienāk uz īmeilu. Matejs. Par to, ka iespēja pastāv vienmēr.
Un ir tik jauki, ka ir lietas, kas nemitīgi atgādina, cik nejēdzīgi es jūtos.
Nakti negulēšu. Jāstrādā. Laikam. Ja, Kārli?
Es sev riebjos.