Cik tālu cilvēks var iet, līdz sevi galīgi iztukšo?
Manī ir visa pasaule. Ir dīvaini to apzināties, bet es esmu savā ziņā epicentrs.
Tāpat kā daudzi citi.
Viss prasa atdevi. Es nespēju ar sastingušu seju nolūkoties visā no malas.
Man gribas būt iekšā. Dziļi, dziļi.
Tam ir sava cena.
Es jau par to esmu samaksājusi un maksāšu vēl.
Ar saviem nerviem pirmkārt.
Lēkmes. Sen nav bijušas un tomēr zemapziņā kaut kur gruzd.
Kad visa pasaule sagriežas kājām gaisā. Kad es vairs nespēju pakliegt, tikai apātiski raudāt stundām ilgi.
Es par to esmu samaksājusi ar savu ticību, ar visu, kas man reiz bijis svēts, dārgs, neaizmirstams.
Es visu esmu pārdevusi
Žetonvakaram vajadzēja sevis aprakstu.
Man liekas, ka es tā arī šo neiesniegšu.
Bet fakts- varēja sameklēt dzejoli.
Man bija dilemma.
KURU?Abi Vācieša.
***
Kuru miljono reizi
Es tevī esmu iemīlējies, pasaule?
Dumjā,
Mīļā
Un nolādētā.

Atgriežas saule.
Un asni kausē
Ap sevi visspilgtāko sniegu.

Bērnus ved ārā
Rādīt saulei.

Purvos uz ciņiem
Lien sildīties čūskas.

Tanki izlien uz tankodromiem.

Jo atgriežas saule.

Un miljono reizi, pasaule,
Tu esi mana mīlestība.

Es atdodu sevi
Un ņemu tavu
Dzīvības lūdzoši apspīdēto
Draudīgumu.

***
Man dabūt visu-
Nelabo un labo,
man dabūt visu-
zemisko un svēto,
un naidu man
un mīlestību dabūt,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Man dabūt-
zemu krist un lidot augstu,
un iznest visu
nevarēt, bet spēt
cair karstu jaunību
līdz nāves aukstumam,
un neko labāku
es nevaru sev novēlēt.

Man riebjas priekšstats, tēls, kādu es cilvēkiem par sevi esmu radījusi.
Es neesmu tāda.
Es esmu tāda, kādus pasaulei nevajag.
Ir cilvēki, kuriem es esmu gribējusi parādīt, kas ir zem manas ērti ieņemtās pozīcijas.
Viņi nesaprata. Viņi neklausījās.
Vai vispār kāds kādreiz ir spējīgs arī kaut ko šai pasaulē dzirdēt?
Arī es. Trula un kurla.
Predestinācija.

Man jau tā bija iestājusies apātija, domājot par dzīvi.
Tagad es vēl sēžu un dzeru kokteiļus.
Es zinu, ka man sados galvā, un tad es kaut kur aizvilkšos atgāzenes rajonā.
Lai uzpīpētu... atkal.
Kā vienmēr ceļā pagadās cilvēki, kuri ir gatavi veselu paciņu cigarešu ziedot tavā labā.
Un tomēr- LM.
Ir atšķirība garšas ziņā. Barclay ir labākas. Man tā liekas.
Es atkal domāju šodien par to, ka redzu ceļu, pa kuru man jāiet.
Un vienalga raustos to iet.
Man ar nežēlīga slodze. Un kaut kā viltīgi es laipoju pa dzīvi.
Eksistenciālisms? Vai mani nomoka eksistenciālas problēmas?
Varbūt arī.
Cilvēka saprāts ir bezdibenis.
Jā, melna ēna, kurā bieži veroties cilvēks pats kādudien paliek par ēnu.
Saprāts, psihe, iekšējā būtība- vienmēr manā apziņā šie vārdi krāsojušies tumšos toņos.
Vai ir vērts dzīvē nirt iekšā? Nodoties kaut kam līdz galam, zinot, ka riskē ar elpas trūkumu. Vai arī labāk ir nirt laukā, noslaucīties, doties mājup, un padarīt šo niršanu par savdabīgu vaļasprieku.
Tā teikt- stila elementu.
Es domāju par savu eksistenci.
Vai tad tas neizklausās kruta?

Diezgan interesanta sanāca man viena personības testa atbilde.
Tautā populārs tests. a.k.a. face.lv
un ziniet, es daudz kam no tā, šķiet, piekrītu
un tomēr tas nav gluži tas.:)

"GURU (pakļautais, ekstravertais, jutīgais cilvēks ar abstraktu domāšanu), ar vainagu uz galvas un ģērbts skrandās.
Viņš ir viesmīlīgs, ar plašām zināšanām un vienmēr gatavs tas sniegt citiem. Viņš pielieto radošo un lielisko spēju runāt, lai izteikt to, kas nāk no sirds, to kas ir paslēpts kaut kur viņa dvēselē. Galvenais, lai viņa labais un uzticīgais raksturs netiktu izmantots ļaunprātīgi. Starp citu viņš neaizraujas ar plānošanu, bet vairāk izvēlas peldēt pa straumi. Viņš dzer visu, kas deg un pīpē visu, kas dūmo. Un māk runāt bezgalīgi. Tas arī ir diezgan superīgi:)
Kopumā...wadeva...superīgi:)
Viena lieta tomēr diezgan slikti. Taču par seksu nerunasim...:P"

Gudri cilvēki laikam šo visu manu vārīšanos sauktu par dzīves jēgas meklējumiem.