Jā, es jūtos diezgan slikti par to, ka kopš septembra neesmu atrakstījusi 75% cilvēku, kas man ir rakstījuši, bet joprojām izlasot jautājumu "Nu, kā ta labi klājas?" vēnas ieniezas uz griešanu. Nu nevaru aprakstīt visu vienā rindkopā, bet katram cilvēkam veltīt palagu nozīmē nepārtrauktu sēdēšanu internetā, kas, paldies dievam, tehnisku iemeslu dēļ vismaz šobrīd nav iespējama. Bet mērķis ir dienā tik daudz ko padarīt, neatkarīgi no tā, vai brīvdiena, vai desmit stundu maiņa darbā. Tas nenozīmē, ka man visi ir pie kājas un tā, bet laikam vienreiz par visām reizēm ir notikusi tā pārslēgšanās uz "manas mājas ir Anglijā" režīmu. Un es vairs nelasu tvnetu un nelieku bildes draugos, un tā vietā tad jau drīzāk ir vietējās avīzes un feisbuks un nevis tāpēc, ka stilīgi, bet tāpēc, ka ir saprasts, ka nav jēgas likt savu roku pie arkla un skatīties atpakaļ, jo no sentimentālām atmiņām nevienam labāk nepaliek un laikam jāsāk beidzot arī kaut ko domāt par nākotni. Pārsteidzošā kārtā pēdējos mēnešus esmu konstatējusi, ka UK tā sacīt "has grown on me" un, pat ja es te laikam nekad negribētu pārvākties uz pastāvīgu dzīvi, man vienalga šie mēneši šeit ir skaisti. Un brīdī, kad Džonatons piešķīra brīvu nedēļu uz Ziemassvētkiem, nebūt nebija tā, ka sirds aiz priekiem gavilēja, drīzāk bija tāds "nu, vismaz vecvecākiem būs prieks". Jo man ir kaut kā tā, ka drīzāk labprātāk ceptu piparkūkas un tītarus tepat, pat ja Andrejam pohuj par Ziemassvētkiem kā tādiem, tomēr te ir arī citi draugi, kuriem, paldies Dievam, nav viss vēl pohuj. Tiesa, tai nedēļai nākot tuvāk, bišķiņ sāk ieslēgties prieks par došanos mājās un pārdomas, ka varbūt arī beigās negribēsies braukt prom, īpaši tāpēc, ka laikam tas būs pēdējā mana vizīte mājās pirms došanās uz Kanādu, ja viss notiks tā, kā plānots.
Es nespēju šodien neko sakarīgu uzrakstīt.