08 March 2005 @ 12:33 pm
Sharpening beneath me  
Cilvēki mainās, es laikam to neredzu.
Man ir bail paskatīties aiz ikdienā uzliktās maskas un ieraudzīt to, ka cilvēki ir mainījušies.
Un ir tik dīvaini, ka dažus cilvēkus es redzu tādus, kādi viņi ir tagad.
Dažiem piedēveju to, kā vairs sen kā nav.
Nav?
Nu kā tā var būt.
Smarža taču nepāriet?
To taču glabā.
Trulums... viss ir notrulinājies
Es pati- tukša, trula, pelēka, mājās ieaugusi.
Noputējusi.
Vai nu es pati vai nē.
3 dienas šīs nedēļas nogalē.
Manas vecās būtības vārdā...
Un tagad kāds varētu izmest ko tik debīlu kā-klausīties, ko saka sirds.
Neviens nekā nesaka. Visi jau sen klusē. Gan prāts, a.k.a. saprāts, gan sirds.
Arī Dievs.
Viss atstāts pašplūsmā.
Tikko lasīju vienas meitenes ZPD par mūziku. Stilīgi. Tur ir gan daudz no popa, no roka, no metāla, pankroka utt. Izpētīts, kādi ir biežāk lietotie vārdi, simboli, etc.
Smieklīgi bija par metālu, viņa šim mūzikas stilam bija piegajusi no ironiskās puses.
Bet es laikam būtu laba metāla tekstu sacerētāja.
:(