realityshow

KATRUSES NOKIA


Zvana modinātājs. Šo telefona modinātāja toni Katruse ar visu sirdi un dvēseli nevar ciest! Tas ir tik vienmuļš, tik kaitinošs! Reiz Katruse ar Alisi starpbrīdī klausījās viena otras mobilā telefona skaņas toņus, un Alise, izdzirdējusi tieši šo toni, nepārprotami ar pilnu sparu lika manīt, ka šis ir tas īstais, lai katru rītu Katrusi modinātu jaunai dienai. Jāsaka gan, kolīdz Alise šo toni bija iestatījusi Katruses mobilajā kā modinātāja zvanu un vairāk kārt uzstājusi, cik svarīgi ir pamosties ar pareizo melodiju, cik svarīgas ir skaņas vibrācijas, temps un visi pārējie štrunti modinātāja melodijā, Katruse nojauta, ka ir pienākusi kārtējā reize, kad vienkārši nav vērts strīdēties un pretoties Alises entuziasmam.
Beidzot Katruse par labu alternatīvu kaitinoši zvanošā modinātāja sadauzīšanai izlemj mosties un to izslēgt. Diena nesola neko labu.
„Pelēkās debesis un lietus lāses uz loga ir lielisks šīs dienas noskaņojuma attēlojums”, gurdi nodomā Katruse.
Šodien meitenes kārtībā ietilpst divi kontroldarbi pašos nemīļākajos priekšmetos- vācu valodā un ģeogrāfijā. Ne gluži tādēļ šo priekšmetu kontroldarbi būs tik neciešami, ka Katrusi neinteresētu ģeogrāfija vai svešvalodas. Patiesībā viss ir gluži otrādi- viņa dievina ceļošanu un visu ar tūrismu saistīto, viņa pat sevi nākotnē nespēj iedomāties kur citur kā straujā un aizrautīgā dzīvesveidā un darbā tūrisma nozarē, taču ar skolotājām šajos priekšmetos skolai nav paveicies.
„Sasodīts,” Katruse noelsās. „Tātad cienījamā Spuldzes kundze mani aplaimos ar vēl kādu pēcstundu projektu, piemēram, par neizpildītu mājasdarbu… un tieši šodien…”
Spuldze nebija vācu valodas skolotājas īstais vārds, taču šādi savā starpā skolēni viņu dēvēja jau neskaitāmi ilgu laika posmu. Pa skolu klīda runas, ka reiz Spuldze dusmu izvirdumā esot kādam skolniekam metusi ar galda lampu, no kuras metiena rezultātā izlidojusi spuldze un sašķīdusi pa visu galdu, traumējot kāda nevainīga skolas bērna roku. Katruse gan īpaši nesliecās šai teju vai leģendai ticēt, bet Spuldzes iesauka jau viņai bija pielipusi un tikai ar grūtībām meitene spēja atcerēties īsto skolotājas uzvārdu Plancenfelde.
„Katruseee! Lejā tevi gaida Alise! Pasteidzies, savādāk atkal kavēsi!”
Meitene satrūkstas un apjauš, ka viņa noteikti kavēs- pat apģērbs nav atrasts, brokastis nav paēstas un zobi nav izmazgāti! Viņa ATKAL kavē!
„Mammu, lai Alise kāpj augšā! Es nedaudz aizgulējos!”
Viens mirklis un Alise jau ir aiz durvīm, viņa allaž pati nāk augšā kopš reizes, kad ar naidīgu skatu viņa lejas stāvā bija sagaidījusi savu draudzeni, kas kavēja gandrīz pusstundu.
„Nu tā, Katruse, ej uz vannas istabu, samazgājies un saķemmē to murskuli, kas tev uz galvas. Es tikmēr atradīšu kādas piemērotas lupatas tavā skapī. Nu, kusties taču, meitēn!”
„Alis, tu esi zelts! Nezinu, ko es bez tevis darītu,” Katruse aši apskauj draudzeni un aizsteidzas uz vannas istabu.
„Njā, es arī nezinu, ko tu bez manis darītu!”
Pēc dažām minūtēm meitenes jau auļo ārā no mājas. Labi, ka skola atrodas dažu minūšu gājiena attālumā no Katruses mājām. Tas ir tīri izdevīgi, ja tu esi piedzimis par cilvēku, kam gēnos ir mūždien kavēt.
„Klau, mīļā mana, tu esi izpildījusi Spuldzes mājasdarbu?” Katruse nevainīgi uzlūkoja Alisi. „Es vakar tā kā nepaspēju, vakarā biju ļoti pārgurusi un domāju, ka varbūt tu man pēdējo reizīti varētu tā sakot aizsist mājasdarbu, ko?”
Alise pēkšņi izskatījās draudīga: „Ja es drīkstu tev jautāt- ko tad tik īpašu tu vakar darīji? Vai atkal esi realitātes šovu upuris vai tomēr kāda smirdīga meksikāņu seriāla pielūdzēja?”
Katruse nodūra skatienu un krietni vien samulsa. Viņai bija paradums sarkt visnepiemērotākajos brīžos. Cilvēki vienmēr nojauta un manīja, ja viņa gribēja ko slēpt, par melošanu nevarēja būt pat runas.
„Kas bija? Kāpēc tu nosarki? Pie kreisās kājas sandales, saki man ko un ar ko tu vakar sadarīji?”
„Nu ja tas tevi tiešām tā interesē,” Katruse iesāka „tad pēcpusdienā es nejauši satiku Reini… Protams, nedomā, ka kaut kas bija! Viņš vienkārši mani pasveicināja un uzaicināja uz skolas domes sanāksmi šodien, jo man esot organizatores talants, kas lieti noderētu rudens ballei.”
Tagad bija Alises kārta nodurt acis, pie tam viņa pēkšņi izskatījās tāda kā bālāka.
„Kā viņš varēja kaut ko uzzināt par tavu organizatores talantu, ja tu iepriekš dzīvē nekad neesi ne ar ko tamlīdzīgu nodarbojusies? Tu taču nepiekriti, ko? Tu taču zini…”
„Alis…Es jau nemaz tā kā negribēju…bet viņš teica, ka man ir jābūt. Nu un tad es izdomāju, kas tur liels? Tas būs formāls pasākums, Reinis grib atrast kādu palīgu. Varu derēt, ka tas priekš viņa viena ir neiedomājami smags darbs- tā balles organizēšana…”
„Ak tad tagad tu zini pat to, ko viņš grib vai negrib un plus vēl esi tik informēta par viņa ikdienas pienākumu nastas smagumu, vai tā tu gribēji man teikt?”
„Izbeidz, tu taču mani pārprati! Es nemaz tā kā īsti negribēju iesaistīties visā šajā padarīšanā, vienkārši Reinis man piedāvāja, un tad es tā padomāju…!”
Ne Alise, ne Katruse vairs neteica neko. Abas draudzenes klusēdamas gāja uz priekšu, cerēdamas, ka otra uzsāks sarunu, pasmiesies par Reini un par pašām un turpinās sarunu par Spuldzes mājasdarbu, par pašu Spuldzi vai vienalga ko citu. Bet ja runājam par Reini, tad šī laikam bija vienīgā lieta par ko abas meitenes nekad nespētu pasmieties. Viss, kas bija saistīts ar šo pievilcīgo, populāro un nenoliedzami seksīgo puisi bija uztverams līdz nāvei nopietni.
Drīz vien meitenes jau atradās pie skolas durvīm, viņām vajadzēja atvadīties, jo šodien viņu pirmās stundas bija atšķirīgas.
„Klau, Katruse, es te tā padomāju… Tu teici, ka pati nemaz nevēlies tajā visā iesaistīties. Un es nopratu, ka tev šī sanāksme ir tā slaidi pie kājas. Nu tad es domāju, varbūt tu varētu nemaz uz viņu neiet? Mēs abas varētu aizbraukt un paķemmēt veikalus? Tik sen nekas nav darīts kopā… Vai varbūt mēs abas KOPĀ varētu aizlaist uz to sanāksmi? Tu padomā, ok?”
Un Alise aizskrēja pa kāpnēm augšā uz savu ikrīta algebras fakultatīvu, bet Katruse palika apstulbusi un apmulsusi: „Ko pie joda lai es tagad viņai saku?